Agorafobija: definīcija, simptomi, cēloņi un ārstēšana

Agorafobija ir trauksmes traucējums, kas liek cilvēkam izvairīties no situācijām vai vietām, kurās viņš baidās justies nespējīgs saņemt palīdzību, aizbēgt vai kontrolēt savu trauksmi. Cilvēki ar šo diagnozi bieži izjūt pastiprinātu trauksmi publiskās vietās, lielos pūļos, sabiedriskajā transportā vai vispār jaunā, neierastā vidē. Daudzi ārsti uzskata, ka pamatā ir bailes kļūt pārlieku nemierīgiem vai zaudēt kontroli — piemēram, piedzīvot panikas lēkmes vietā, kur nevarēs ātri tikt prom vai atrast palīdzību. Vārds agorafobija burtiski nozīmē "bailes no tirgus". Bieži cilvēki ar agorafobiju uzskata, ka viņu mājas ir vienīgā drošā vieta, un smagākos gadījumos var nespēt atstāt mājas vairākas nedēļas, mēnešus vai pat gadus.

Simptomi

Agorafobijas simptomi var būt gan fiziski, gan emocionāli. Tie var parādīties pastāvīgi vai epizodiski saistībā ar noteiktām situācijām.

• Bailes vai spēcīga trauksme nonākot vai domājot par publiskām vietām, sabiedrisko transportu, rindām, plašām atklātām telpām;
• Mēģinājumi izvairīties no šīm vietām vai to apmeklējums tikai ar pavadoni;
• Panikas lēkņu simptomi: sirdsklauves, svīšana, drebuļi, elpas trūkums, reibonis, vemšanas sajūta;
• Bailes zaudēt kontroli vai pamosties apmulsināts sabiedrībā;
• Izvairīšanās, kas ierobežo ikdienas dzīvi, darbu vai sociālās attiecības; dažkārt — sociāla izolācija;
• Pastāvīga satraukuma vai nemiera sajūta starp trauksmes epizodēm.

Cēloņi un riska faktori

Nav viennozīmīga iemesla, kāpēc attīstās agorafobija, taču par to var ietekmēt vairāki faktori:

• Ģenētiskā nosliece — trauksmes traucējumi mēdz būt biežāk ģimenēs;
• Neirobioloģija — smadzeņu mehānismi, kas iesaistīti trauksmes regulēšanā, var darboties citādi;
• Traumatiskas vai pazemojošas pieredzes publiskās vietās (piem., agrīnas panikas lēkmes) — cilvēks var iemācīties asociēt vietas ar briesmām;
• Stresa pilni dzīves notikumi, hronisks stress vai citi garīgās veselības traucējumi (piem., depresija, citi trauksmes traucējumi);
• Substanciāla lietošana (alkohols, dažas zāles) var gan izraisīt, gan pastiprināt simptomus.

Diagnoze

Diagnozi nosaka ārsts vai klīniskā psiholoģe pēc rūpīgas sarunas par simptomiem, to ilgumu un ietekmi uz ikdienu. Bieži tiek izmantoti starptautiskie diagnostikas kritēriji (piem., DSM-V vai ICD-10). Lai diagnosticētu agorafobiju, parasti ņem vērā, vai cilvēks izvairās no vismaz divu veidu situācijām (piem., sabiedriskais transports, publiskas vietas, rindas, atrašanās vienatnē ārpus mājas) un vai šī izvaišanās traucē dzīvi.

Ārstēšana

Agorafobiju parasti var ārstēt, un daudzi cilvēki jūt ievērojamu uzlabojumu. Ārstēšanas pieejas ietver:

• Kognitīvi uzvedības terapija (KUT) — īpaši efektīva pieeja, kas palīdz mainīt negatīvās domas un pakāpeniski iemācīt tikt galā ar bailēm. Izmantotā metode bieži ir ekspozīcijas terapija, kur pakāpeniski tiek pakļauts bailes izraisošajām situācijām, līdz trauksme mazinās. kognitīvi uzvedības terapiju ir bieži izvēlēta un labi pētīta ārstēšanas forma.
• Medikamenti — antidepresanti (piemēram, SSRI vai SNRI) var samazināt trauksmi ilgtermiņā, bet benzodiazepīni var palīdzēt akūtā trauksmes epizodē — parasti lietoši īstermiņā, jo var radīt atkarību. Medikamentozo ārstēšanu izvērtē ārsts un tā pielāgo individuāli. medikamentiem bieži pievieno psihoterapiju, lai sasniegtu labāku rezultātu.
• Izglītošana un paša palīdzības stratēģijas — relaksācijas vingrinājumi, elpošanas tehnikas, pakāpeniska ekspozīcija un ikdienas rutīnas atbalsts;
• Alternatīvas un papildterapijas — grupu terapija, atbalsta grupas, darbs ar sociālo atbalstu; modernākās pieejas ietver virtuālās realitātes ekspozīciju, kas var palīdzēt pakāpeniskai ekspozīcijai drošā vidē.

Pašpalīdzības padomi

• Sāciet ar nelielām, pakāpeniskām situācijām, kurās jūtaties drošāk, un palieliniet izaicinājumu pakāpi, kad kļūstat drošāks;
• Mācieties relaksācijas un elpošanas vingrinājumus, kas var mazināt fiziskos trauksmes simptomus;
• Uzturiet regulāru miegu, veselīgu uzturu un fiziskās aktivitātes — tās palīdz trauksmes regulācijā;
• Meklējiet atbalstu no ģimenes, draugiem vai atbalsta grupām; dalīšanās pieredzē var samazināt vientulību un šaubas;
• Izvairieties no pārmērīgas alkohola vai nomierinošo līdzekļu lietošanas, jo tie var pasliktināt simptomus ilgtermiņā.

Ko darīt un kad meklēt palīdzību

Ja agorafobijas dēļ tu ierobežo darbu, mācības vai sociālo dzīvi, vai ja trauksme kļūst arvien biežāka vai smagāka, jāsazinās ar ārstu vai psihoterapeitu. Agrīna iejaukšanās parasti dod labākus rezultātus. Ja parādās domu par paškaitējumu vai domas par izdarīt pāri sev, meklē palīdzību nekavējoties.

Prognoze

Ar piemērotu ārstēšanu daudzi cilvēki spēj mazināt simptomus vai atgūt ierasto funkcionalitāti. Dažiem var būt atkārtotas epizodes, tāpēc svarīga ir ilgtermiņa pašaprūpe un atbalsts. Bez ārstēšanas agorafobija var kļūt hroniska un ierobežot dzīves kvalitāti.

Kā atbalstīt tuvinieku ar agorafobiju

• Izrādi sapratni un pacietību — izvairīšanās uzvedība nav “kaprīze”, bet reāla baiļu pieredze;
• Piedāvā praktisku atbalstu, piemēram, pavadošanos ārā vai palīdzību terapijas meklēšanā;
• Atrast kopīgas stratēģijas, kā lēnām pakļauties mazāk biedējošām situācijām, neuzspiežot pārāk lielu spiedienu;
• Veic informētas sarunas par ārstēšanas iespējām un mudini meklēt profesionālu palīdzību.

Agorafobija ir ārstējama stāvoklis — svarīgi ir atzīt simptomus, meklēt profesionālu palīdzību un izmantot pieejamos ārstēšanas veidus, tostarp kognitīvi uzvedības terapiju un medikamentus, ja nepieciešams.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir agorafobija?

J: Kāpēc cilvēki ar agorafobiju izjūt trauksmi?

J: Kādas ir dažas specifiskas bailes, kas piemīt cilvēkiem ar agorafobiju?

J: Ko nozīmē vārds agorafobija?

J: Kāda ir cilvēku ar agorafobiju izplatītā pārliecība attiecībā uz mājokli?

J: Vai agorafobijas ekstrēmi gadījumi var liegt cilvēkiem atstāt savas mājas uz ilgāku laiku?

J: Vai agorafobija ir ārstējama?

Meklēt pēc burta