Padomju Savienības un Afganistānas karš
Padomju karš Afganistānā sākotnēji bija karš starp Afganistānas valdības spēkiem un afgāņu palīdzības kaujiniekiem, kas tika atbalstīti no ārvalstīm. Afganistānas valdība bez pienācīga ekipējuma un apmācības nespēja pretoties opozīcijai, ko sauca par mudžahedīniem, un galu galā lūdza palīdzību no Padomju Savienības.Padomju Savienības ienākšana valstī izraisīja tūlītēju ārvalstu iejaukšanās pieaugumu. Masveida militārās kampaņas pret modžahediem, kas bija sajaukušies ar vietējiem iedzīvotājiem, izraisīja plašus vietējās infrastruktūras postījumus un nāvi, liekot vietējiem iedzīvotājiem nostāties modžahedu pusē. Šī pārmaiņa vietējo iedzīvotāju vidū izraisīja atbalsta zaudēšanu padomju militārajai klātbūtnei, radot pretestību visā valstī un galu galā izraisot purvu. Karš sākās 1979. gada decembrī un ilga līdz 1989. gada februārim. Tika nogalināti aptuveni 15 000 padomju karavīru un aptuveni 35 000 tika ievainoti. Tika nogalināti aptuveni divi miljoni afgāņu civiliedzīvotāju. Pret valdību vērstos spēkus atbalstīja daudzas valstis, galvenokārt Amerikas Savienotās Valstis un Pakistāna.
Karš sākās, kad Padomju Savienība nosūtīja savu 40. armiju karot Afganistānā. Afganistānu tā sasniedza 1979. gada 25. decembrī. Cīņas turpinājās aptuveni desmit gadus. Pēc tam no 1988. gada 15. maija padomju karaspēks sāka pamest Afganistānu. Tas turpinājās līdz 1989. gada 2. februārim. 1989. gada 15. februārī Padomju Savienība paziņoja, ka visi tās karaspēki ir atstājuši Afganistānu.
Fons
731. gadā šajā teritorijā ieceļoja arābi, []kas bija musulmaņi. Pēc tam gandrīz visi Afganistānas iedzīvotāji arī sāka sekot islāmam. Valstī ir daudz kalnu un tuksnešu, kas apgrūtina pārvietošanos. Iedzīvotāju sastāvā ir galvenokārt paštūni, kā arī tadžiķi, hazāri, aimaki, uzbeki, turkmēņi un dažas citas nelielas grupas.
Padomju izvietošana
Hafizullah Amin
1979. gadā Afganistānā valdīja Hafizulla Amins. KGB izlūkdienesti padomju karaspēkam ziņoja, ka Aminas valdīšana rada draudus tai Vidusāzijas daļai, kas bija padomju teritorijā. Viņiem bija arī aizdomas, ka Amins nav lojāls Padomju Savienībai. Viņi ieguva informāciju par Aminu, kurš centās draudzīgāk sadarboties ar Pakistānu un Ķīnu. Padomju Savienībai bija arī aizdomas, ka Amins stāv aiz prezidenta Nur Muhameda Taraki nāves. Visbeidzot Padomju Savienība nolēma atcelt Aminu.
Amina slepkavība
1979. gada 22. decembrī padomju padomnieki Afganistānas armijai veica daudzus pasākumus. Viņi apturēja visus telekomunikāciju sakarus Kabulā. Neviena ziņa nevarēja ienākt pilsētā vai iziet ārpus tās. Kabulu sasniedza arī padomju gaisa spēku karaspēks. Amins saskatīja briesmas un pārcēlās uz prezidenta pili, lai nodrošinātu lielāku drošību. Pils tika nosaukta par Tadžbegas pili.
1979. gada 27. decembrī aptuveni 700 padomju karavīru ieņēma galvenās valdības un militārās ēkas Kabulā. Karavīri bija tērpušies Afganistānas armijai līdzīgās uniformās. Plkst. 19.00 padomju karaspēks iznīcināja Kabulas komunikācijas. Tas pārtrauca jebkādu saziņu starp afgāņu karaspēku. Plkst. 19.15 padomju karaspēks ienāca Tadžbeka pilī. Līdz 28.decembra rītam militārās akcijas pirmā daļa bija beigusies. Amins un abi viņa dēli šajā laikā jau bija nogalināti kaujās. Padomju vara paziņoja par Afganistānas atbrīvošanu no prezidenta Amina varas. Viņi arī paziņoja, ka visi padomju karavīri ir tur, lai izpildītu savu pienākumu, kā noteikts "1978. gada Draudzības, sadarbības un labas kaimiņattiecību līgumā".
Babrak Karmal uzplaukums
Kabulas radiostacija paziņoja par Hafizullas Amina nogalināšanu. Propadomju Afganistānas Revolucionārā centrālā komiteja (ARCC) uzņēmās atbildību par šo slepkavību. Pēc tam ARCC par Afganistānas valdības vadītāju ievēlēja Babrak Karmal. Viņš lūdza Padomju Savienībai militāru palīdzību.
Maskavas lēmums par okupāciju
Afganistānas valdība vairākkārt lūdza Padomju Savienībai nosūtīt karaspēku. Neraugoties uz Padomju Savienības līgumu ar Afganistānu par palīdzības sniegšanu un baidoties no Vjetnamas stila purva, Padomju Savienība pretojās, tā vietā liekot Afganistānas valdībai panākt kompromisu ar ārvalstu algotņiem. Situācija starp Afganistānas valdību un ārvalstu algotņiem pasliktinājās, un Padomju Savienība sākotnēji reaģēja tikai ar izlūkdienestu un padomniekiem.
Nodarbošanās
Padomju operācijas
Padomju karavīri Afganistānā darīja daudz ko. Taču viņi nekad nespēja kontrolēt visas Afganistānas daļas. Padomju karavīriem Afganistānā trūka piemērotas militārās taktikas partizānu karam Afganistānas skarbajā kalnainajā apvidū, un daudzi padomju karavīri bija jauni iesaukti karavīri, kuri nebija pārbaudīti kaujas darbos. Vairāki afgāņu grupējumi turpināja uzbrukt padomju karaspēkam un cīnīties ar to.
Pasaules reakcija
Lielākajā daļā pasaules valstu cilvēkiem nepatika tas, ko Padomju Savienība darīja Afganistānā. Viņiem patika tas, kā afgāņu tauta cīnījās pret viņiem. Dažas reakcijas bija ļoti nopietnas. ASV prezidents Džimijs Kārters (Jimmy Carter) teica, ka padomju rīcība ir "nopietnākais drauds mieram kopš Otrā pasaules kara". Kārters draudēja boikotēt 1980. gada olimpiskās spēles Krievijā, ja Padomju Savienība līdz 1980. gada februārim neizvedīs savus spēkus. Tā to neizdarīja, un tāpēc ASV boikotēja šīs spēles.
Afganistānas reakcija
Līdz 80. gadu vidum Afganistānā daudzas grupas bija organizējušās cīņai pret padomju karaspēku. Šīs grupas saņēma palīdzību no daudzām valstīm, piemēram, ASV, Apvienotās Karalistes, Ķīnas, Saūda Arābijas un Pakistānas.
Pakistānas līdzdalība
Pakistāna uzskatīja, ka padomju karš Afganistānā apdraud arī to. Ar savas izlūkošanas aģentūras ISI starpniecību tā arī sāka aktīvi atbalstīt afgāņus, kas cīnījās pret padomju karaspēku.n
Padomju izstāšanās
Padomju karš Afganistānā šķita kā karš, kas nekad nebeigsies. Padomju Savienība pasaules acīs izskatījās ļoti slikti, jo centās kontrolēt šo valsti. Lielākā daļa cilvēku Padomju Savienībā neatbalstīja šo karu. Tā kā, karam ieilgstot, arvien vairāk un vairāk padomju karavīru tika nogalināti vai ievainoti, Mihails Gorbačovs padomju karu Afganistānā dēvēja par "asiņojošu brūci". Visbeidzot, pēc desmit gadiem, kuriem nebija redzams beigas, Padomju Savienība nolēma izstāties no Afganistānas.
Pēc kara
Padomju Savienība
Padomju karš Afganistānā smagi ietekmēja Komunistiskās partijas varu. Daudzi uzskatīja, ka karš bija vērsts pret islāmu. Tas izraisīja spēcīgas jūtas Vidusāzijas padomju republiku musulmaņu vidū. Padomju armijā patiešām valdīja ļoti slikts garastāvoklis jeb "morāle", jo viņi nespēja kontrolēt iedzīvotājus un visur, kur vien viņi ieradās, pret viņiem izturējās tikai kā pret iebrucējiem. Andrejs Saharovs atklāti teica, ka padomju armijas rīcība Afganistānā bija nepareiza.
No 1979. līdz 1989. gadam Afganistānā tika nogalināti vairāk nekā 15 000 padomju karavīru. Šajā karā padomju armija zaudēja arī simtiem lidmašīnu un miljardiem vērtus citus militāros līdzekļus. Karā gāja bojā aptuveni divi miljoni afgāņu vīriešu, sieviešu un bērnu.
Afganistāna
Pat pēc padomju armijas aiziešanas no Afganistānas Afganistānā turpinājās pilsoņu karš. Aptuveni trīs gadus Nadžibullas komunistiskā valdība nespēja aizsargāties no pret to vērstajiem modžahedīnu spēkiem. Valdībā bija izveidojušās daudzas grupas, un dažas no tām atbalstīja modžahedīnu spēkus. 1992. gada martā ģenerālis Abdul Rashid Dostam un viņa uzbeku milicija pārtrauca atbalstīt Nadžibullas valdību. Drīz modžahedīnu spēki uzvarēja Kabulā un sāka valdīt lielākajā Afganistānas daļā.
Šī kara laikā, kas ilga aptuveni desmit gadus, Afganistānas ekonomika smagi cieta. No 1978. līdz 1990. gadam labības ražošana samazinājās līdz 3,5 % gadā. Padomju vara arī centās panākt, lai valsts kontrolē tiktu nodotas tirdzniecības un rūpniecības darbības. Tas arī negatīvi ietekmēja ekonomiku. Līdz ar Padomju Savienības sabrukumu daudzās valstīs cieta arī Afganistānas tradicionālā tirdzniecība.
Rietumu pasaule
Sākumā daudzi cilvēki un valstis slavēja ASV par atbalstu grupām, kas cīnījās pret padomju spēkiem. Taču pēc 11. septembra uzbrukumiem cilvēki sāka apšaubīt ASV politiku atbalstīt un dot naudu šādām grupām. ASV 2001. gadā okupēja Afganistānu, lai atrastu Osamu bin Ladenu. Okupācija turpinājās vēl gandrīz divus gadus pēc Bin Ladena nogalināšanas.
Jautājumi un atbildes
J: Kas lika Padomju Savienībai ienākt Afganistānā?
A: Afganistānas valdība nespēja pretoties opozīcijai, ko sauca par mudžahīdiem, tāpēc tā lūdza palīdzību no Padomju Savienības.
J: Kas bija galvenie Padomju Savienības pretinieki šajā karā?
A: Galvenie Padomju Savienības pretinieki bija Afganistānas palīdzības cīnītāji, pazīstami arī kā modžahedi.
J: Kā vietējie iedzīvotāji reaģēja uz ārvalstu iesaistīšanos?
A.: Vietējie iedzīvotāji nostājās modžahedīnu pusē, jo pret viņiem tika plaši iznīcināta infrastruktūra un gāja bojā masveida militāro kampaņu rezultātā. Tas izraisīja atbalsta zudumu padomju militārajai klātbūtnei un valsts mēroga pretestībai.
J: Kad Afganistānā sākās kaujas?
A: Cīņas sākās 1979. gada decembrī.
J: Cik ilgi tās ilga?
A: Tās ilga līdz 1989. gada februārim, kopā apmēram desmit gadus.
J: Kādas valstis atbalstīja pret valdību vērstos spēkus šī kara laikā? A.: Pret valdību vērstos spēkus atbalstīja daudzas valstis, galvenokārt Amerikas Savienotās Valstis un Pakistāna.
J: Kad karaspēks sāka pamest Afganistānu? A.: Karaspēks sāka pamest Afganistānu 1988. gada 15. maijā, un visi karaspēka spēki to bija atstājuši līdz 1989. gada 2. februārim.
