Padomju karš Afganistānā sākotnēji bija karš starp Afganistānas valdības spēkiem un pret to vērstajiem afgāņu kaujiniekiem (mudžahedīniem), kuri saņēma ārvalstu atbalstu. Afganistānas valdība, kas cieta no iekšējām sadursmēm, nepietiekamas mobilizācijas un ierobežotas tautsaimniecības, nespēja efektīvi apturēt sacelšanos un lūdza palīdzību no Padomju Savienības. Padomju iejaukšanās izraisīja ātru ārvalstu atbalsta palielināšanos pretestības spēkiem. Masveida militārās kampaņas pret mudžahedīniem — kas bieži slēpās un darbojās kopā ar civilo iedzīvotāju masu — radīja plašus infrastruktūras postījumus, civiliedzīvotāju upurus un bēgļu viļņus. Šāda taktika bieži noveda pie vietējo iedzīvotāju sašutuma un pieauga atbalsts pretpadomju kustībām, kas savukārt padziļināja konflikta eskalāciju. Karš sākās 1979. gada decembrī un ilga līdz 1989. gada februārim. Tiek minēts, ka Padomju Savienības karavīru zaudējumi bija aptuveni 15 000 bojāgājušo un ap 35 000 ievainoto, bet afgāņu civiliedzīvotāju un kaujinieku upuri tiek lēsti ļoti plašā diapazonā — no dažiem simtiem tūkstošu līdz aptuveni 1–2 miljoniem mirušo, atkarībā no avota. Pret valdību vērstajiem spēkiem sniedza atbalstu daudzas valstis, īpaši Amerikas Savienotās Valstis un Pakistāna, kā arī Saūda Arābija un citas reģiona valstis.
Cēloņi
Galvenie kara iemesli bija gan iekšēji Afganistānā, gan starptautiski stratēģiski faktori:
- Politiskā pārmaiņa 1978. gadā: Saur revolūcija un komunistiskā Demokrātiskā Afganistānas Republikas (PDPA) varas nostiprināšanās izraisīja radikālas reformas (laikzemes konfiskācija, sieviešu tiesību paplašināšana, lauku pārkārtošana), kas daļai sabiedrības šķita pretrunīgas vai aizskarošas tradicionālajām paražām.
- PDPA iekšējās cīņas: frakciju (Khalq un Parcham) sadursmes un nestabilitāte valdībā vājināja valsts spēju nodrošināt drošību un samazināja vietējo atbalstu.
- Relatīvā iejaukšanās un pretreakcija: konservatīvas un islāmiski orientētas grupas pretojās valdības reformām un sākās bruņota pretestība, kas pārauga plašāko sacelšanos.
- Padomju stratēģiskās intereses: Padomju Savienība vēlējās saglabāt satelītvalsts lojalitāti, novērst Rietumu ietekmes pieaugumu reģionā un nodrošināt savu militāro klātbūtni Dienvidāzijā laikā, kad Aukstā kara konkurence bija intensīva.
Norise
Karš intensīvi attīstījās gan pilsētās, gan laukos, taču galvenā pretestības forma bija gerilja cīņas kalnos un lauku apvidos. Padomju Savienība nosūtīja savu 40. armiju karot Afganistānā — tā ieradās 1979. gada 25. decembrī — ar mērķi nostiprināt PDPA varu un aizstāvēt tās režīmu. Tika īstenoti lieli konvencionālie ofensīvi, helikopteru operācijas, tanka un artilērijas uzbrukumi, kā arī plašas gaisa kampaņas.
Pretestību veidoja daudzas atšķirīgas mudžahedīnu grupas, kas saņēma ieročus, finansējumu un apmācību no ārvalstu atbalstītājiem. Amerika ar Folija programmu (slavens kā CIA «Operation Cyclone») un Pakistānas drošības dienests (ISI) bija centrālie ārējā atbalsta avoti. 1980. gadu beigās mudžahedīniem tika piegādātas pretgaisa stobra rokas tipa raķetes (Stinger), kas būtiski mazināja padomju gaisa pārsvaru un ietekmēja kaujas taktiku.
Konflikta laikā miljoni afgāņu meklēja patvērumu kaimiņvalstīs — galvenokārt Pakistānā un Irānā —, un miljonsiem iekšzemē tika pārvietoti. Civilo infrastruktūras postījumi, lauksaimniecības zudumi un plašas mīnēšanas darbības radīja ilgtermiņa humanitārās krīzes. Lielākas militārās operācijas, piemēram, 1987. gada «Operation Magistral», mēģināja atgriezt kontroli pār svarīgām satiksmes artērijām, bet ilgtermiņā panākumi bija ierobežoti.
Politiskā un ekonomiskā situācija Padomju Savienībā 1980. gadu vidū–beigās, kā arī sabiedrības noskaņojuma maiņa un jauno vadības prioritāšu parādīšanās (Mikhail Gorbachev reformas un pakāpeniska samazināšanās politikas) noveda pie lēmuma sākt pakāpenisku karaspēka izvešanu. No 1988. gada 15. maija Padomju karaspēks sāka pamest Afganistānu, un izvešana turpinājās līdz 1989. gada 2. februārim. 1989. gada 15. februārī Padomju Savienība paziņoja, ka visi tās karaspēki ir atstājuši Afganistānu.
Sekas
Padomju–Afganistānas karam bija dziļas un ilgstošas sekas gan reģionāli, gan globāli:
- Humanitārā krīze: miljoniem bēgļu un iekšēji izsūtīto, plašas cilvēku ciešanas, pārtikas trūkums un veselības aprūpes krīze. Civiliedzīvotāju upuru skaits ir plaši debatēts, un avoti sniedz dažādus skaitļus.
- Politiska varas pārvērtēšana Afganistānā: pēc padomju izvešanas PDPA režīms turpināja pastāvēt dažus gadus (ar ģenerāļa Muhammad Najibullah vadībā), bet 1992. gadā tas sabruka, un valsts iestājās ilgstošā pilsoņkarā, kas beigās deva ceļu grupējumiem kā Taliban vara 1996. gadā.
- Reģionālā nestabilitāte: konflikts pastiprināja militārās un politiskās spriedzes reģionā, izplatīja bruņotas grupas un radikālās ideoloģijas uz citām valstīm.
- Ietekme uz Padomju Savienību: karš bija finansiāli un morāli nogurdinošs, tas palielināja sabiedrības neapmierinātību, mazināja režīma prestižu un bija viens no faktoriem, kas ietekmēja PSRS sabrukumu 1991. gadā.
- Fiziskās pēcapstrādes problēmas: plaši neatrisināta mīnēšana, bojāgājušie, veterānu psiholoģiskās traumas, sociālā reintegrācija un ilgtspējīga attīstība lauku teritorijās.
- Starptautiskās mācības: konflikts demonstrēja, cik sarežģīti ir īstenot ilgstošu militāru iejaukšanos pret geriljas kustībām, īpaši ja pretinieks saņem ārvalstu atbalstu un darbojas sarežģītā ģeogrāfijā.
Padomju–Afganistānas karš ir būtisks 20. gadsimta notikums ar ilgstošām sekām Afganistānas sabiedrībai un starptautiskajai politikai. Lai gan karaspēks tika izvests 1989. gadā, konflikta iespaids uz reģiona drošību, cilvēktiesībām un starptautiskajām attiecībām saglabājās vēl gadu desmitiem.