Pyrrhula (bullfinči): sugu apraksts, izplatība un draudi

Taksonomija un izcelsme

Bullfinches ir spāru dzimtas putnu ģints (Fringillidae). Tie pieder pie Pyrrhula ģints.

Pyrrhula ģints ietver vairākas tuvas sugas, kas sastopamas galvenokārt Palearktikā. Genētiskie pētījumi, tostarp mitohondriālās DNS analīzes, palīdz skaidrot šo sugu savstarpējās attiecības un izcelsmi.

Izplatība un biotopi

Ģints izplatība ir palearktiska. Visas sugas sastopamas Āzijā, divas sugas tikai Himalajos un viena suga, P. pyrrhula, sastopama arī Eiropā. Azoru salu bullfinch (P. murina) ir kritiski apdraudēta suga (atlikuši aptuveni 120 pāri), kas sastopama tikai Azoru salu arhipelāga Santomigelas salas austrumos.

Bullfinchi parasti dzīvo skuju un lapu koku mežos, jauktos biotopos, krūmājā un dārzos. Azoru endēmi dzīvo salīdzinoši šaurā, mitru lauru mežu zonā. Dažas sugas dzīvo kalnos un pakāpeniski pārvietojas uz zemākiem līmeņiem ārpus mazu barības sezonām.

Evolūcija un radniecība

Mitohondriālās DNS citohromab sekvences analīze liecina, ka holarktiskais priežu gārnis (Pinicola enucleator) ir māsas grupa, kas radniecīga bullfingu senčiem.

Bullfinch sugu evolūcija sākās drīz pēc tam, kad no tām atšķīrās priežu dzenīšu priekšteči (vidējā miocēna beigās, apmēram pirms desmit miljoniem gadu (mya). Diezgan droši var apgalvot, ka bullfinch radiācija sākās Himalaju apgabalā. Šķiet, ka arī kalnu spaiņi ir daļa no šī klada.

Evolūcijas dati liecina, ka ģints veidošanās notikusi salīdzinoši senā laika posmā, un dažādu populāciju izolācija kalnos un salās (piem., Azoru salās) veicinājusi atsevišķu sugu veidošanos.

Izskats un bioloģija

Buļļu spārniem un astes spalvām ir spīdīgi melni spārni un spalvas. Tiem ir balts pakaklītis. Kājas un pēdas ir gaļīgi brūnas. Īsais, uzpampušais purniņš ir pielāgots pumpuru ēšanai, un tas ir melns, izņemot P. nipalensis, kam purniņš ir dzeltenīgs. Tēviņus var atšķirt pēc oranžas vai sarkanas krūšu krāsas. Dažām sugām ir melna cepurīte.

Parastie izmēri: sugas parasti ir vidēja izmēra pīļu grupā — aptuveni 15–17 cm garas un sver apmēram 21–35 g atkarībā no sugas. Sieviņas parasti ir blāvāk krāsotas (brūnganīgi toņi), kamēr tēviņiem raksturīga spilgtāka sirds daļa. Billes īsais un spēcīgais smaile ir labi piemērots pumpuru, ziedu un sēklu lauzīšanai.

Barība: bullfinchi pārsvarā barojas ar pumpuriem, ziediem, sēklām un ogām. Ligzdošanas periodā pieaugušie papildus barībai bērniem dod arī kukaiņus, lai nodrošinātu proteīnu augošajiem mazuļiem.

Izplatīšanās uzvedība un migrācija

Iespējams, lielākā daļa populāciju ir daļēji migrējošas. Lielākā daļa migrantu pārvietojas īsos vai vidējos attālumos. Ziemeļeiropas putni pārvietojas plašākā teritorijā nekā Centrāleiropas putni. Migrējošo putnu skaitam ir izteiktas ikgadējas svārstības; nav konstatēta saikne ar kādu konkrētu barības avotu. Rudens migrācija sākas vēlu un ir diezgan īsa, galvenokārt oktobrī-novembrī; pavasara migrācija notiek no februāra līdz aprīlim.

Ārpus ligzdošanas sezonas bullfinchi bieži pulcējas mazākās grupās vai jaukās baros ar citiem zīdkoku dzimtas putniem. Viņu balss ir salīdzinoši klusa — zema, smalki svilpojoša vai ķeksējoša skaņa, ko var dzirdēt, pieejot putniem tuvu.

Vai tās ir apdraudētas? Draudi un aizsardzība

Kopš 20. gadsimta 70. gadu vidus Lielbritānijā ir vērojama nopietna griezes pīļu populācijas samazināšanās; 35 gadu laikā to skaits ir samazinājies par 62 procentiem. Dati liecina, ka produktivitāte pēdējos desmit gados ir palielinājusies, un ligzdā izšķīlušos mazuļu (15 dienu vecumā) skaits ir samazinājies no 37 % līdz 21 %.

Galvenie draudi bullfinchu populācijām ir:

• dzīvotņu zudums un degradācija — mežu ciršana, krūmāju un aizaugušu lauku apjoma samazināšanās;
• intensīva lauksaimniecība un pesticīdu lietošana, kas samazina barības pieejamību, it īpaši kukaiņu daudzumu ligzdošanas laikā;
• invazīvās sugas un dzīvnieki salu endēmos (piem., Azoru bullfinch), kuru ieeja maina mežu struktūru un konkurences apstākļus;
• ikgadīgas klimata un barības resursu svārstības, kas ietekmē migrāciju un pārziemošanu.

Aizsardzības pasākumi ietver mežu restaurāciju, invazīvo sugu kontroli (it īpaši Azoru salās), ligzdošanas vietu aizsardzību un regulāru monitoringālu datu vākšanu. Starptautiskas un nacionālas programmas cenšas uzlabot biotopu kvalitāti un atjaunot pārtikas pieejamību, lai nodrošinātu populāciju atveseļošanos.

Savaudzība un cilvēka ietekme

Bullfinchi dažkārt nonāk arī cilvēku uzmanības centrā dārzos, jo tie apēd koku pumpurus un dažreiz kaitē augļu kokiem. Tomēr daudzos reģionos tie uzskatāmi par vērtīgu bioloģiskās daudzveidības daļu. Veiksmīga saglabāšanas stratēģija apvieno lauksaimniecības prakses pielāgošanu, mežu apsaimniekošanas uzlabošanu un sabiedrības izpratnes veicināšanu par šo putnu nozīmi ekosistēmā.

Jautājumi un atbildes

J: Kāds ir buļļu spārnu zinātniskais nosaukums?

J: Kur ir sastopami buļļpīles?

J: Kura suga ir tuvu radniecīga bulterjēriem?

J: Kad sākās griežu sugu evolūcija?

J: No kurienes radās šis klods?

J: Kā var atšķirt tēviņu un mātīti?

J: Vai lielākā daļa populāciju migrē daļēji vai pilnībā?

Meklēt pēc burta