Karmena Amaja (1913. gada 2. novembris — 1963. gada 19. novembris) bija čigānu izcelsmes flamenko dejotāja un dziedātāja, dzimusi Somorrostro graustu rajonā Barselonā, Spānijā. Viņu bieži dēvē par "savas paaudzes izcilāko spāņu čigānu dejotāju" un par vienu no "visu laiku izcilākajām personībām flamenko dejā".
Agrīnā dzīve un sākumi
Amaja sāka dejot jau četrus gadus veca, uzaugusi krastmalas bāros un kafejnīcās, kur tēva ģitāras pavadībā viņa izpildīja spēcīgas, ritmiskas flamenko dejas. Somorrostro dzīves grūtības un čigānu kopienas tradīcijas dziļi ietekmēja viņas māksliniecisko pārliecību un skatuves harizmu, kas vēlāk piesaistīja plašu skatītāju uzmanību.
Karjera un starptautiskā atpazīstamība
Viņas profesionālā karjera strauji uzplauka pēc Parīzes debijas 1929. gadā, kur viņa guva atzinību par savu tehniku un enerģiju. Sabiedrības un kritiķu ievērību viņa ieguva arī ar saviem izbraukumiem ārpus Spānijas — koncerttūres Eiropā un Amerikā padarīja viņu pazīstamu starptautiski. 1936. gadā, Triju gadu revolūcijas un Spānijas pilsoņu kara draudu dēļ, viņa devās uz Ameriku, kur uzstājās un filmējās vairākos kases rekordus laujošos projektos, tostarp filmā Los Tarantos un īsfilmā Danzas Gitanas (Čigānu dejas).
Jauns ģitārists, kurš viņu bija redzējis dejojam meitenes vecumā, bija spāņu ģitārists Sabicas (Agustín Castellón Campos). Vēlāk viņš atzīmēja: "Es redzēju viņas deju, un man tā šķita kaut kas pārdabisks... Es nekad neesmu redzējis nevienu, kas dejotu kā viņa. Es nezinu, kā viņa to darīja, es vienkārši nezinu!" Sabicas viņu pavadīja daudzus gadus, un viņi kopā ierakstīja albumus Queen of the Gypsies (1959) un Flamenko!, kas palīdzēja nostiprināt Amajas reputāciju kā izcilai skatuves māksliniecei.
Dejas stils un iezīmes
Amajas dejas stils izcēlās ar ārkārtīgi spēcīgu un ritmisku kāju tehniku — soļi bija strauti, precīzi un dažkārt tik perkusīvi, ka plaša publika tos uztvēra kā vīriešu stila elementu pārnešanu uz sievietes deju. Viņa bieži uzstājās biksēs, nevis vairākslāņainajos svārkos, kas tradicionāli raksturīgi flamenko dejotājām; šis tērps ļāva labāk parādīt viņas kāju kustības un ritmisko meistarību. Dažiem skatītājiem un kritiķiem viņas repertuārs šķita ierobežots, jo viņa bieži atkārtoja iepriekš apgūtās dejas, tādēļ viņas stilu reiz raksturoja kā repetitīvu — "Karmena bija pasakaina dejotāja, bet ierobežota," teica Antonio Ruiss Solers. p100
Uzstāšanās, godinājumi un ietekme
Amaja uzstājās prestižās skatuvēs un bija pieprasīta viesu māksliniece. 1944. gadā viņu uzdeva dejot Baltajā namā, uzaicinot viņu uzstāties pie Franklina Rūzvelta, un vēlāk 1953. gadā uzstājās arī prezidenta Harija S. Trumana klātbūtnē. Viņas enerģija un tehniskā meistarība veicināja flamenko popularitāti ārpus Spānijas un ietekmēja nākamās paaudzes dejotājus un ģitāristus, kas centās apgūt viņai raksturīgās perkusīvās kāju frazes un intensitāti.
Noslēgums, nāve un piemiņa
Karmena Amaja mira 1963. gada 19. novembrī. Viņa ir apglabāta Cementiri del Sud-Oest uz Barselonas Montjuïc kalna. Viņas mantojums turpina dzīvot — viņu atceras kā neierobežotu enerģiju un revolūciju flamenko mērogā iemūžinājušu mākslinieci, kuras ietekme jūtama gan tradicionālajā, gan modernajā flamenko dejā. Daudzas mūsdienu dejotājas un dejotāji turpina iedvesmoties no viņas brīvības uz skatuves un no drosmes mainīt dzimumiem pieskaitāmas dejas normas.
