Himēras (Chimaeriformes) — spoku haizivis: seno skrimšļzivju pārskats
Himēras — spoku haizivis: dziļūdeņu senākās skrimšļzivis, fosiliju noslēpumi, evolūcijas stāsts un 50 dzīvas sugas. Uzzini to izcelsmi, bioloģiju un noslēpumus.
Chimaeras, latviski himēras, ir skrimšļveidīgās zivis, kas pieder pie Chimaeriformes kārtas. Tās dažkārt neoficiāli sauc par "spoku haizivīm" (angļu val.: ghost sharks), bet tautā plaši sastopami arī nosaukumi kā ratfish vai rabbitfish.
Himēras ir senas un evolūcijas ziņā noslēpumainas zivju grupa. To tuvākie dzīvie radinieki ir haizivis, taču evolūcijas līmenī himēras no haizivīm atdalījās ļoti sen — aptuveni pirms 350–400 miljoniem gadu — un kopš tā laika attīstījušās relatīvi izolēti.
Izskats un anatomija
- Skelets: himēru skelets ir skrimšļains, līdzīgi kā citām skrimšļzivīm.
- Mutes uzbūve: augšžoklis ir cieši saaugis ar galvaskausu (holostīlija), un zobu vietā ir pāris milzīgas trabas, kas kalpo grauzšanai un sakultu gliemežu, vēžveidīgo un citādus cietos organismus.
- Ķermeņa forma: parasti tie ir ar slaidu ķermeni un garu, stiepjošu asti; daudziem ir izteikti īsi vai gari snuņi atkarībā no sugas.
- Dermālie elementi: atšķirībā no haizivīm daudzas himēras āda ir gludāka un bez izteiktām placoidām skalām.
- Specifiski piesaistes orgāni: tēviņiem ir īpašas pārošanās lapas (prepelvic claspers) un daļai sugu uz galvas atrodas īpašs sakabes orgāns (cephalic clasper), ko izmanto pie pārošanās.
- Aizsardzība: pie dažu sugu pirmā muguras spuras pamatnes ir asmens vai inde — tas var radīt sāpīgas traumas, tāpēc jābūt piesardzīgiem, strādājot ar dzīvām zivīm.
Izplatība un dzīvotnes
Vairums himēru dzīvo dziļūdeņos, pie kontinentu nogāzēm un šelfu malās. Dažas sugas sastopamas relatīvi seklos ūdeņos pie krastiem, bet lielākā daļa — 200–2600 metru dziļumā. Globāli tās ir sastopamas gan mērenos, gan tropiskos okeānos.
Uzturs un uzvedība
Himēras pārsvarā ir bentiskie plēsēji — tās barojas ar gliemēm, vēžveidīgajiem, jūras ežiem, radzēm un citiem cietiem vai gliemežu tipa dzīvniekiem. Tās izmanto spēcīgās žokļu plāksnes, lai sasmalcinātu čaulas. Dažreiz tās barojas arī ar maziem zivju sugas pie dzelmeņa.
Reprodukcija
Himēras veic iekšējo apaugļošanu; mātītes izšķir olvas ar ādas vai dzīvās olas kapsulām, kas tiek pielīmētas pie jūras dibena vai aļģēm. Dzinējas attīstība ilga un olu dēšana ir retāka — dēšanas cikls un inkubācijas laiks var ilgt vairākus mēnešus. Tēviņiem ir specializēti pārošanās orgāni, kas palīdz noturēt pārošanās pozīciju.
Taksonomija un evolūcija
Senāk himēru grupai bija liela daudzveidība, ko apstiprina bagāta fosiliju ierakstu, tomēr daudz fosiliju ir fragmentāras (piem., zoba plāksnes un spuru smaganas), tāpēc precīza attiecību atjaunošana ir grūta. Šobrīd dzīvo apmēram 50 sugas, sadalītas sešās ģintīs un trīs dzimtās.
Par himēru kārtas izcelšanos parasti norāda laiku aptuveni pirms 420 miljoniem gadu silūra periodā. Mūsdienu dzimtas, šķiet, sāka izšķirties vēlāk — jūras un krīta periodu pārejas laikā (aptuveni pirms 170–120 miljoniem gadu), ko dažkārt min kā laiku, kad trīs galvenās pašlaik dzīvojošās dzimtas sāka atšķirties juras perioda beigās līdz krīta sākumam.
Fosiliju trūkuma dēļ pētnieki arvien biežāk izmanto DNS sekvencēšanu, lai saprastu sugu ģenētiskās attiecības un evolūcijas vēsturi.
Cilvēki un aizsardzība
Himēras reti nonāk komerciālās zvejā kā mērķzivis, taču tās tiek biežāk nozvejotas kā blakusloms dziļūdens zvejā. Tā kā daudzus populācijas rādītājus nav pietiekami pētījuši, daudzas sugas ir novērtētas kā datu trūcīgas vai maz pētītas. Cilvēka darbības — dziļūdens zveja, biotopu izmaiņas un klimata pārmaiņas — var ietekmēt to populācijas, tāpēc nepieciešama papildu monitoringa un aizsardzības pasākumu izstrāde.
Pievērs uzmanību
- Himēras parasti nav bīstamas cilvēkam, taču pieskaršanās var izraisīt ievainojumus, it īpaši pie sugām ar muguras sāpēm vai inde.
- Ja interesējaties par dziļūdens jūras faunu, himēras ir svarīgas ekoloģiskās ķēdes komponentes un sniedz ieskatu par tālām, maz izpētītām okeāna zonām.
Himēras — maz pētītas, senas un unikālas — turpina raisīt interesi gan zinātnieku, gan jūras bioloģijas entuziastu vidū. Lai labāk izprastu šo grupu, nepieciešama papildu lauka pētījumu un molekulārā bioloģiskā izpēte.
Funkcijas
Tiem nav haizivīm līdzīgas ādas vai zobu. Tiem ir gludas zvīņas uz ķermeņa un trīs pāri slīpējošu zobu plāksnīšu. Tiem uz muguras starp galvu un muguras spuru ir indīgs mugurkauls.
Citādi tās ir diezgan līdzīgas citām Chondrichthyes sugām. To skelets ir veidots no skrimšļiem. Mātīšu iekšējai apaugļošanai tās izmanto skavas. Tās dēj olas ar ādas apvalkiem. Lai atrastu upuri, tās izmanto elektrorecepciju, kas ir raksturīga arī raju dzimtas zivīm.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir chimēras?
A: Chimaeras ir Chimaeriformes kārtas skrimšļveidīgās zivis, pazīstamas arī kā "spoku haizivis".
J: Ar ko īpašas ir chimaeras, ņemot vērā to evolūciju?
A: Chimaeras atdalījās no haizivīm pirms gandrīz 400 miljoniem gadu un kopš tā laika ir palikušas izolētas, padarot tās par vienu no senākajām un noslēpumainākajām mūsdienās dzīvojošajām zivju grupām.
J: Cik daudzveidīgas un izplatītas bija chimaeras pagātnē?
A: Kādreiz himaeras bija daudzveidīga un bagātīga grupa, par ko liecina fosiliju liecības.
J: Kur mūsdienās galvenokārt sastopamas chimaeras?
A: Mūsdienās himaeras galvenokārt sastopamas dziļos ūdeņos.
Jautājums: Cik ir dzīvo himaeru sugu un cik dzimtu ir?
A: Ir piecdesmit dzīvas himaeru sugas sešās ģintīs un trīs dzimtu dzimtās.
Jautājums: Kāpēc himaeru evolūcijas izpēte ir bijusi problemātiska?
A: Pētīt chimaeru evolūciju ir problemātiski, jo ir maz labu fosiliju.
J: Kāda ir ieteicamākā pieeja, lai izprastu chimaeru sugu veidošanos?
A: DNS sekvences ir kļuvušas par vēlamo pieeju, lai izprastu chimaeru sugu veidošanos.
Meklēt