Alariks I, arī saukts par Alariku (valdīja ap 395.–410. g. m.ē.), bija vizigotu vadonis. Viņš kļuva slavens kā gotu vadonis, kurš 410. gadā izlaupīja Romas pilsētu. Par viņa izcelsmi un agrīnajiem gadiem zināms ļoti maz; daudz kas par Alariku balstās uz romiešu hronikām un vēlākajiem vēsturnieku atstāstiem.
Karjera un attiecības ar Romas impēriju
Jaunībā Alariks ieguva militāru pieredzi arī romiešu armijā, un pirmoreiz vēsturiskajos avotos viņš parādās kā gotu karaspēka vadonis, kas kaujā pie Frigidus 394. gadā cīnījās kopā ar romiešu spēkiem. 395. gada janvārī nomira imperators Teodosijs I, kurš savas pēdējās gribas rezultātā bija sadalījis savu impēriju starp diviem dēliem. Šī varas pārdale un centrālās varas vājināšanās radīja politisku tukšumu un konfliktiem labvēlīgu vidi Balkānos — vidi, kuru izmantoja Alariks.
Alariks drīz sacēlās un kā vizigotu vadonis uzbruka daļai Austrumromas impērijas, prasīdams zemes, pārtiku un oficiālu statusu saviem cilvēkiem. Kad sarunas ar austrumu un rietumu varu nedarbojās, viņš novirzīja darbību pret Rietumromas impērijai, cenšoties nodrošināt saviem ciltsbrāļiem pastāvīgu iztikas avotu un leģitimitāti kā federātiem.
Uzbrukumi Itālijai un Romai
Gadu gaitā Alariks vadīja vairākas kampaņas Balkānos un Itālijā. 401.–402. gada pārejā viņš iebruka Itālijā; romiešu ģenerāļi Stilihs un citi vadīja pretuzbrukumus, kas 402. gadā noveda pie Alarika atkāpšanās. Pēc Stilicha krišanas 408. gadā Alariks izmantoja Romas iekšpolitisku vājumu un devās pret Romu. 408. gadā pie ieejas pilsētā viņš panāca, ka Romas pārstāvji viņu piekukuļots, lai atkāpjas; tomēr šīs vienošanās nesniedza ilgtermiņa risinājumu.
410. gadā, pēc atkārtotas sarunu neveiksmes un pastāvošu prasību neizpildes, Alariks uzsāka trešo aplenkumu un beidzot 24. augustā 410. gadā ieņēma Romu — notikumu, kas simboliski iezīmēja Rietumromas politiskā spēka krīzi. Pilsētas iznīcināšana un izlaupīšana gan nebija tik plaša kā dažos mītiem, taču okupācija parādīja, ka Romas sirds vairs nav neaizskarama.
Nobeigums, nāve un mantojums
Alariks nomira neilgi pēc Romas iekarošanas 410. gadā. Pēc leģendas, kuru atstājuši romiešu un gotu hronisti, viņu apbedīja upes krastā Kalabrijā (dažos stāstos — Busento upē) un viņa apbedītāju ceļu noslēdza, lai kapa vieta paliktu noslēpumā. Pēc Alarika nāves vadību pārņēma viņa brāļameita vai brālis—dzinējs Athaulfs (Ataulfs), un vizigoti turpināja meklēt dzīvesvietu un statusu impērijā, līdz galu galā izveidoja stabilāku savas valsts pamatu 5. gadsimtā.
Alarika rīcība ir vēsturiski nozīmīga ne tikai kā militārs panākums, bet arī kā simbols Romas impērijas krīzei: viņš pārstāvēja pāreju no došanās karagājienos pret impēriju uz nodomu iegūt tiesības un zemi iekšienē. Vizigotu iekļaušanās romiešu pasaulē un vēlākā teritoriju nostiprināšanās bija viens no faktoriem, kas formēja agrīno viduslaiku Eiropas politisko karti.
