Ciklameni ir aptuveni 20 sugu ziedošu augu ģints. Mūsdienu taksonomijā tos parasti iedala Primulaceae dzimtā — agrāk daļu sugu pieskaitīja arī Myrsinaceae, taču šīs dzimtas ir saplūdušas. Ģints zinātniskais nosaukums ir Cyclamen. Latviski tos mēdz dēvēt arī par persiešu vijolītēm (tas nav saistīts ar īstajām vijolītēm) vai prīmulām (kaut arī tie nav īstās prīmulas) — šīs nosaukumsliecības ir vēsturiskas un saistītas ar iepriekšējo taksonomiju.

Izcelsme un izplatība

Ciklamenu izcelsme ir Vidusjūras reģionā, to dabiskā izplatība stiepjas no Spānijas līdz Irānai, un sugas atrodamas arī no Ziemeļaustrumu Āfrikas līdz Somālijai. Dažas sugas aug arī Centrāl- un Dienvideiropā.

Izskats un dzīves cikls

Ciklameni ir daudzgadīgi zālaugi ar virszemes vai pazemes bumbuli, kas izveidojies no hipokotila. Bumbulis parasti ir 4–12 cm diametrā un ziemas beigās vai agrā pavasarī no tā veidojas lapas, bet rudenī — ziedi; vasaras sausuma laikā daudzu sugu lapas nokalst, lai taupītu ūdeni. Katra lapa vai zieds aug uz sava stublāja (kātiņa), kas izaug no hipokotila — lapu kātiņi parasti ir apmēram 6 cm gari.

Ziediem raksturīgas atliektas (reflektētas) ziedlapas un kontrastējošs krāsojums — bieži gaišas vai sārtas kroņlapas ar tumšāku centru vai svītrām. Dažas sugas zied rudenī (piem., C. hederifolium), citas — pavasarī. Ziedu forma un smarža piesaista dažādus apputeksnētājus (košļājošas mušas, bites u.c.).

Lapas parasti ir sirds vai varenā formā, bieži ar dekoratīviem rakstiem vai plankumiem; daži botāniķi uzskata, ka plankumainība ir dabiska maskēšanās veids, kas samazina dzīvnieku nodarītos postījumus, piemēram, no ganībām.

Sugas — piemēri

  • Cyclamen persicum — plaši audzēta par istabas vai siltumnīcu augu suga; no tās iegūti daudzi kultivāri.
  • Cyclamen hederifolium — rudens ziedoša, labi piemērota dārziem, lapas parasti ar raibumiem.
  • Cyclamen coum — agri ziedoša, zemu auguma suga ziemcietīgākos apstākļos.
  • Cyclamen purpurascens — mitrākiem mežiem raksturīga suga Eiropā.
  • Cyclamen graecum, Cyclamen cilicium u.c. — Vidusjūras reģiona sugas ar specifiskām prasībām.

Audzēšana un kopšana

Ciklameni ir populāri kā telpaugi un dārzu augi. Pamatprincipi:

  • Gaisma: spilgti izkliedēta gaisma, izvairīties no stipras tiešas saules vasarā.
  • Substrāts: labi drenējoša, organiskā vielām bagāta augsne; nepieļaut pastāvīgu sēdēšanu ūdenī.
  • Laistīšana: aktīvā augšanas laikā mērena laistīšana; vasaras atpūtā — samazināt. Labāk laistīt pie augsnes malas, nevis virs lapām vai centrā.
  • Temperatūra: vēsākā vide (ap 10–18 °C) pavasarī un rudenī veicina ziedēšanu; pārāk karstā telpā ziedi ātri nozied.
  • Dūņošanas: mērena, tikai augšanas periodā.
  • Reproducēšana: sēklu ceļā vai dalot bumbuļus (sugas un kultivāros variē). Sēklas dažkārt izplatītas arī ar skudrām (sēklām ir eļļainas struktūras — elaiosomas), tādējādi veidojot myrmekohoriju.

Slimības, kaitēkļi un drošība

Biežākie problemi: sakņu puve (pārlieku mitrā substrātā), Botrytis pelējums, ciklamenu ērces un tārpi. Lai samazinātu risku, nodrošina labu ventilāciju un izvairās no pārmērīga laistīšanas.

Indīgums: Ciklamenu visās daļās (īpaši bumbulī) ir toksiskas vielas (piem., saponīni). Nelietot iekšķīgi — var izraisīt slikta dūša, vemšanu un smagākos gadījumos sirdsdarbības traucējumus. Turiet prom no bērniem un mājdzīvniekiem.

Ekoloģija un aizsardzība

Dažas ciklamenu sugas ir lokāli apdraudētas — to dabisko augšanas vietu samazināšanās un pārmērīga vākšana kultivēšanai var mazināt populācijas. Aizsardzībai svarīga biotopu saglabāšana un atbildīga audzēšana no kultivētiem materiāliem.

Kopumā ciklameni ir daudzveidīga un dekoratīva ģints, kas piedāvā gan skaistumu (bagātīgi ziedi un raibu lapu dēļ), gan interesantas bioloģiskās īpašības. Pareizi kopjot, tos var audzēt gan istabās, gan dārzā, izvēloties piemērotas sugas konkrētajam klimatam.