Die Frau vom Checkpoint Charlie — patiesais stāsts par Jutta Fleck (filma)

1. daļa

1982. gadā Sāra Bendere kopā ar savām divām meitām Silviju (11 gadi) un Sabīni (9 gadi) dzīvo Erfurtē, VDR (Austrumvācijā). Viņu māte ir izteikusies kritiski par viņu valsts valdību. Komunistiskā valstī, kāda bija VDR, kritizēt valdību bija slikti. Mātes teiktā dēļ pret viņas bērniem skolā izturējās slikti.

Sāra vēlas apprecēties ar Pīteru Kohu, kuru viņa pazīst darbā. Tiek rīkotas kāzas. Sāras tēvs dzīvo Helmstedtē, Rietumvācijā. Viņš dodas uz meitas kāzām, bet pa ceļam iekļūst avārijā uz šosejas un tiek smagi ievainots. Kāzas tiek atliktas. Sāra vēlas apmeklēt tēvu slimnīcā Rietumvācijā, taču VDR valdība viņai neļauj doties, jo viņa ir izteikusi kritiskas piezīmes. Viņas tēvs mirst. Sāra joprojām turpina lūgt atļauju izbraukt no valsts, bet viņai to neļauj, un darbā viņai rodas sarežģījumi.

Viņa kopā ar abām meitām mēģina aizbēgt no VDR. Viņām izdodas nokļūt Rumānijā, un viņas vēlas doties uz Dienvidslāviju, taču viņus noķer Austrumvācijas slepenpolicija (Stasi). Stasi zināja, ka viņi mēģinās aizbēgt, jo Sāras dzīvoklī bija uzstādījuši slepenus mikrofonus, lai varētu dzirdēt visu, kas tiek runāts. Sāra un bērni tiek nogādāti atpakaļ Austrumberlīnē. Lidostā bērnus nošķir no mātes. Viņus aizved uz bērnu namu Drēzdenē. Sāra tiek ieslodzīta policijas kamerā. Viņas draugs Pēteris, kuru viņa bija vēlējusies apprecēt, izrādās, ka viņš ir Stasi pusē. Viņš darbojas pret viņu. Sara tiek notiesāta uz trim gadiem cietumā.

2. daļa

Pēc diviem gadiem cietumā Sāra tiek atbrīvota, pateicoties Rietumvācijas valdībai, kas samaksāja VDR, lai viņu atbrīvotu un ļautu viņai doties uz Rietumiem. Viņai joprojām nav ļauts satikt abas meitas, kuras bija nosūtītas dzīvot pie audžuģimenes, kas bija lojāla komunistiskajai valdībai. Sara ar viltu tiek pierunāta parakstīt dokumentus, kas patiesībā nozīmē, ka viņai vairs nav nekādu tiesību redzēt savas meitas.

Sāra nespēj paciest uzturēšanos Rietumos bez savām meitām. Viņa nekavējoties sāk lūgt VDR, lai VDR ļauj viņas meitām pievienoties, bet nekas nenotiek. Pat Rietumvācijas valdība viņai nepalīdz, jo politisku apsvērumu dēļ nevēlas veidot sliktas attiecības ar VDR Austrumberlīnē.

Sāra uzskata, ka vienīgais veids, kā panākt, lai kāds pievērstu viņai uzmanību, ir iegūt publicitāti. Viņai palīdz žurnālists un fotogrāfs Ričards Panters. Viņa stāv pie Checkpoint Charlie - vietas Berlīnes centrā, kur ārzemnieki var šķērsot sadalīto pilsētu no vienas puses uz otru. Viņa nēsā lielu plakātu ar uzrakstu: "Atdodiet man atpakaļ manus bērnus!". Rihards fotografē un liek avīzēm visā pasaulē tās drukāt. VDR valdībai tas nemaz nepatīk. Viņi sūta aģentus, lai viņai draudētu. Viņai pat uzbrūk un ievaino uz ielas, un saka, ka nākamreiz viņu nogalinās, ja viņa turpinās savu kampaņu. Pat VFR (Rietumvācija) lūdz viņu pārtraukt kampaņu, jo tā kaitē starptautiskajām attiecībām.

Tomēr Sāra neapstājas. Viņai izdodas sazināties ar saviem bērniem, kontrabandas ceļā nogādājot vēstules un ziņojumus kasetēs. Meitenes ir ļoti uzmundrinātas un domā, ka drīz varēs pievienoties mātei Rietumos. Taču atļauja netiek dota.

Sāra dodas uz konferenci Helsinkos, kur viņa vēlas runāt ar Rietumvācijas ārlietu ministru Hansu Dītrihu Genšeru (filma nedaudz atšķiras no tā, kas notika patiesībā). Viņu automašīnā aizved vīrieši, kuri apgalvo, ka ved viņu pie Genšera, taču tie ir Stasi aģenti, kuri aizved viņu uz mežu, lai viņu nogalinātu, taču viņai izdodas izbēgt.

Viņas abām meitām tiek apgalvots, ka māte gājusi bojā autoavārijā, taču tas ir meli. Bērniem gadās redzēt, kā viņu māte demonstrē savu māti televīzijas ziņu reportāžā. Viņi saprot, ka viņa joprojām ir dzīva. Viņas audžuvecāki atrod ierakstu kasetē, kurā meitenes ir kritizējušas VDR valdību. Viņas tiek bargi sodītas.

Galu galā audžumātei kļūst žēl bērnu, un viņa palīdz pārliecināt VDR valdību, lai bērni aizbrauc. Viņi tiek atkal apvienoti ar māti Rietumberlīnē.