Eupleridae dzimta ir Madagaskarā sastopamo plēsēju grupa. Šajā saimē ir astoņas sugas un septiņas ģintis divās apakšdzimtās. Tās dzīvo dažādos biotopos, sākot no mitriem mežiem, purviem, purviem un purviņiem līdz tuksnešiem un savannām. Euplerīdi visi ir Madagaskaras endēmi — tas nozīmē, ka tos var sastapt tikai uz šī salu reģiona. Dažas sugas dzīvo šaurās areālos un ir piesaistītas noteiktiem biotopiem (piemēram, mitriem mežiem vai krūmājiem), kamēr citas ir vispārīgākas un var izdzīvot arī degradētākās teritorijās.

Euplerīdi ir klods. Tie ir to priekšteču pēcteči, kas pirms aptuveni 20 miljoniem gadu (mya) pārpeldēja no Āfrikas. Tie ir cieši saistīti ar mangustiem. Tiek uzskatīts, ka fossa un Madagaskaras civeta (Fossa fossana) ir senākās saglabājušās šīs grupas sugas. Evolūcijas pētījumi rāda, ka pēc atšķiršanās no Āfrikas priekštečiem euplerīdi Madagaskarā izplatījās un specializējās dažādos dzīvesveidos, radot gan arborālākas (koku dzīves) sugas, gan galvenokārt zemes dzīvojošas sugas.

Euplerīdiem parasti ir tievi ķermeņi ar salīdzinoši mazām galvām. Galvas un ķermeņa garums svārstās no 250 mm līdz 800 mm. Euplerīdi galvenokārt ir plēsēji, kas pārtiek no sīkiem zīdītājiem, putniem, rāpuļiem, vardēm, kukaiņiem, vēžveidīgajiem un citiem bezmugurkaulniekiem. Fossa fossana un Galidia elegans var ēst arī dažus augļus. Viņiem parasti ir labi attīstīts pēdu pirkstu spēja, laba redze un smalka satvēra spēja — īpaši koku dzīvojošajām sugām — kas ļauj viegli pārvietoties pa stumbriem un zarojumiem.

Izplatība un biotopi

Euplerīdi ir sastopami visā Madagaskaras teritorijā, bet to sadalījums nav vienmērīgs. Dažas sugas dzīvo mitros lietusmežos uz salas austrumu malā, citas — sausākos rietumu un dienvidu reģionos. Viņi apdzīvo zemes līmeņa krūmājus, mežu pakājes, mangrovju zonu un pat cilvēku mazāk aizņemtas lauksaimniecības teritorijas. Daudzām sugām nepieciešami priedzi un vietas, kur var slēpties un medīt.

Uzvedība un barība

  • Daudzas sugas ir nakts vai krēslas aktivitātes — aktīvas galvenokārt vakarā un naktī.
  • Dažas sugas ir dienas aktivitātes, īpaši tās, kas barojas ar kukaiņiem vai augļiem.
  • Lielās sugas, piemēram, fossa, ir nozīmīgi plēsēji — tās var medīt pat lielākus dzīvniekus, piemēram, lemurus, un ir pazīstamas ar izcilām kāpšanas spējām.
  • Mazākās sugas barību meklē, raktīt vaļā augsni vai iznīcināt mizas slānī slēpjošos kukaiņu slēpojumus.

Vairošanās

Euplerīdu vairošanās paradumi atšķiras starp sugām, bet parasti raksturīgas šādas iezīmes: neliels mazuļu skaits metienā, vecāku kopīga rūpes par mazuļiem pirmajās dzīves nedēļās un aizsargājoša uzvedība apmācības periodā. Daudzas sugas izmanto ligzdas, alādas vai stumbrus, lai paslēptu savus mazuļus. Precīzi gestācijas laiki un metienu lielumi var atšķirties, un dažas sugas vispārīgi vēl nav pietiekami pētītas.

Evolūcija un taksonomija

Euplerīdu taksonomija balstās uz molekulāriem un morfoloģiskiem pētījumiem, kas parādīja, ka dažādie Madagaskaras «mangustu līdzīgie» plēsēji veido vienotu cilti, atšķirīgu no Āfrikas mangustiem. Dzimta ir sadalīta apakšdzimtās un vairākās ģintīs, kurām piemīt dažādas pielāgošanās stratēģijas — no koku dzīvesveida līdz zemes dzīvei.

Saglabāšana un draudi

Daudzas euplerīdu sugas saskaras ar būtiskiem draudiem:

  • mežu izciršana un biotopu fragmentācija;
  • pārmērīga lauksaimniecības paplašināšana un kurināmā vākšana;
  • ganību ierīkošana, kas iznīcina dabisko segumu;
  • tieša medības un cilvēku konflikts dažos reģionos;
  • ievestās sugas (piem., suņi un kaķi), kas var konkurēt vai pārnēsāt slimības.

Dažas sugas ir iekļautas starptautiskās un vietējās aizsardzības programmās, un daudzas dzīvo valsts un starptautiska līmeņa aizsargājamās teritorijās. Saglabāšanai svarīga ir gan biotopu aizsardzība, gan vietējo kopienu iesaiste ilgtspējīgā zemes izmantošanā un izglītošana par šo dzīvnieku nozīmi ekosistēmā.

Noslēgums

Euplerīdi ir nozīmīga Madagaskaras faunas daļa — gan ekoloģiski (kā plēsēji un kukaiņu regulatori), gan zinātniski (paraugs evolūcijas un izolācijas procesiem). Lai nodrošinātu šo sugu turpmāko pastāvēšanu, nepieciešamas savstarpēji saistītas darbības: biotopu saglabāšana, pētījumu paplašināšana un vietējo iedzīvotāju iesaiste aizsardzības pasākumos.