Nelidojoši putni ir putni, kas nespēj lidot. Tie ir atkarīgi no spējas skriet vai peldēt, un tie ir attīstījušies no saviem lidojošajiem priekštečiem. Mūsdienās dzīvo aptuveni 60 sugas, no kurām pazīstamākās ir strauss, emu, kasauārs, reja, kivi un pingvīns.

Divas būtiskas atšķirības starp lidojošiem un nelidojošiem putniem ir tās, ka nelidojošiem putniem ir mazāki spārnu kauli un nav (vai ir ievērojami samazināts) ķīlis uz krūšu kaula. Ķīlis nostiprina spārnu kustībām nepieciešamos muskuļus. Bezspārņu putniem ir arī vairāk spalvu nekā lidojošiem putniem.

Jaunzēlandē ir vairāk nelidojošo putnu sugu (tostarp kivi, vairākas pingvīnu sugas un takahe) nekā jebkurā citā valstī. Viens no iemesliem ir tas, ka līdz cilvēku ierašanās brīdim pirms tūkstoš gadiem Jaunzēlandē nebija lielu sauszemes plēsēju. Galvenie nelidojošo putnu plēsēji bija lielāki putni.

Dažas nelidojošas salu putnu sugas ir cieši saistītas ar lidojošām sugām. Tas nozīmē, ka lidojums ir nozīmīga bioloģiskā vērtība. Tiklīdz putniem nav nepieciešams lidot, notiek selekcija pret lidojumu.

Mazākais nelidojošais putns ir nepieejamās salas slieksnis (garums 12,5 cm, svars 34,7 g). Lielākais (gan smagākais, gan augstākais) dzīvojošais nelidojošais putns ir strauss (2,7 m, 156 kg), lai gan daži izmirušie putni izauguši līdz lielākiem izmēriem.

Bezspārņu putnus ir viegli aprūpēt nebrīvē, jo tie nav jātur būrī. Kādreiz strausus audzēja dekoratīvo spalvu dēļ. Mūsdienās tos audzē gaļai un ādai, ko izmanto ādas izgatavošanai.

Bija arī citas bezspārņu putnu dzimtas, piemēram, tagad izmirušie Phorusrhacidae, kas attīstījās kā ļoti spēcīgi sauszemes plēsēji.

Anatomija un pielāgojumi

Nelidojošo putnu ķermeņa uzbūve bieži atšķiras no lidojošo sugu tipiskās anatomijas. Tipiski raksturojumi:

  • Samazinātas spārnu struktūras — spārnu kauli var būt mazāki vai pārveidoti. Pingvīniem, piemēram, spārni ir pārvērtušies par spēcīgiem airiem, kas labāk piemēroti peldēšanai nekā lidošanai.
  • Samazina vai zaudē ķīli krūšu kaulā — bez izteikta ķīļa nav vietas lieliem lidošanas muskuļiem.
  • Biezāki, blīvāki kauli — daudziem nelidojošajiem putniem kauli ir blīvāki, kas palīdz stabilitātē vai peldēšanā.
  • Locomocijas adaptācijas — strausiem ir spēcīgas kājas un īpaša divpirkstu pēda ātrai skriešanai; pingvīniem kājas un stublāji piemēroti niršanai; kiviem attīstīta smalka gara knābis un laba oža.

Evolūcija un izplatība

Lidošanas zaudēšana ir evolūcijas piemērs, kas vairākkārt notikusi jeb tīmekļa putnu grupās neatkarīgi. Šādas pārmaiņas parasti notiek:

  • uz salām vai teritorijām bez sauszemes plēsējiem, kur lidošana zaudā adaptīvu nozīmi;
  • kad iegūst priekšrocību pārejā uz dzīvi uz zemes vai ūdenī (piem., ātra skriešana vai efektīva peldēšana);
  • kad ķermeņa palielināšanās padara lidošanu enerģētiski neizdevīgu.

Jāuzsver, ka ne visas lielas putnu grupas, kas ietver nelidojošas sugas (piemēram, ratiti — strausi, emu, kasauārs, reja), ir cieši saistītas tikai ar lidošanas zaudēšanu kā vienu notikumu; lidojuma zudums bieži ir konverģents process vairākos taksonos.

Piemēri un īpatnības

  • Strauss — lielākais dzīvojošais nelidojošais putns; spēcīgas kājas, pielāgots ātrai skriešanai un kaujai, cilvēku audzēts arī gaļai un ādai.
  • Emu — Austrālijas milzis, ar garu kaklu un spēcīgām kājām, efektīvs pārvietotājs lielos attālumos.
  • Kasauārs, — tropisko mežu iedzīvotājs ar bīstamu krūšu 'ķiveri' (casque) un spēcīgām kājām; zināms kā potenciāli bīstams cilvēkam, ja sajutīs draudus.
  • Reja — Dienvidamerikas radinieks strausiem, piemērots dzīvei stepēs un atklātās ainavās.
  • Kivi — Jaunzēlandes endemīts, naktsdzīvnieks ar mazām spārnu atliekām, garu knābi ar nasku ožu; daļa sugu ir apdraudētas.
  • Pingvīns — jūras putns, kura spārni pārvērtušies par airiem; lieliski nirēji, bet uz zemes kustas stīvi.

Ekoloģiskā loma un uzvedība

Nelidojošie putni aizpilda dažādas nišas: daži ir plēsēji (piem., vēsturiskie Phorusrhacidae), citi — sējēji vai grauzēji, vēl citi — specializēti ūdensbarotāji (pingvīni). Viņu uzvedība atkarīga no vides: nakts aktivitāte (kivi), migrācija vai lokāla pārvietošanās (daži pingvīni), teritorijas aizstāvēšana un sarežģītas pārošanās rituālas.

Cilvēka ietekme un aizsardzība

Daudzi nelidojošie putni ir pakļauti cilvēku radītajām briesmām:

  • iepazītu plēsēju (piem., žurku, briežu, ērču, kaķu un suņu) ievazāšana uz salām iznīcināja daudzus ligzdojošus putnus;
  • biotopu iznīcināšana un cilvēka medības izraisīja izmiršanu gadījumos kā moa vai Aepyornis (elefanta putns);
  • klimata pārmaiņas ietekmē pārtikas pieejamību un ligzdošanas apstākļus.

Aizsardzības pasākumi ietver plēsēju kontroli uz salām, aizsargāto teritoriju izveidi, apsaimniekošanu un sugu atjaunošanas programmas (piem., inkubācija un mazuļu audzēšana, brīvprātīgo un valdību atbalsts). Daži panākumi jau ir redzami — piemēram, kivi un kakapo aizsardzības programmas Jaunzēlandē.

Aprūpe nebrīvē

Nelidojošo putnu aprūpe prasa atbilstošu biezu vaļēju telpu, iespēju skriet vai peldēt (atkarībā no sugas), pareizu diētu un sociālo vidi. Lai gan tos parasti netur būros, jānodrošina droša saskare, optimāla barošana, veterināra uzraudzība un likumdošanas prasību ievērošana. Dažas sugas — piemēram, strausi — tiek intensīvi audzētas lauksaimnieciskos mērķos, savukārt citu sugu uzturēšana prasa specializētas zināšanas un atļaujas.