Iekšējās jūras, sauktas arī par epeiriskajām vai epikontinentālajām jūrām, ir seklas jūras, kas pārklāj plašas kontinenta daļas. Parasti tās veidojas, kad okeāna ūdeņi pārņem sauszemi — šo procesu var izraisīt globāls jūras līmeņa pacēlums (t.s. eustatisks pacēlums) vai arī zemes garozas sabrukums un noslīdēšana, kas rada lielus ģeoloģiskus baseinus, kas vēlāk savienojas ar okeānu. Šādas jūras parasti ir salīdzinoši seklas un aizņem platu teritoriju, atšķirībā no dziļiem okeāniem.

Veidošanās un galvenie faktori

Epeiriskās jūras veidošanos ietekmē vairāki galvenie faktori:

  • Jūras līmeņa izmaiņas: ilgi periodi ar paaugstinātu jūras līmeni (transgresijas) var pārklāt kontinenta malas un iekšējos līdzenumus.
  • Tektoniskā subsidence: reģiona nolaidšanās vai pamata noslīdēšana rada dziļākus baseinus, kuros var ieplūst jūra.
  • Sedimentācijas un erozijas procesi: seklās jūras apstākļos nogulšņi ātri uzkrājas, veidojot bieži piekrastes rezervuārus un fosiliju slāņus.

Raksturojums un nozīme

Epeiriskajām jūrām raksturīgs mazāks vidējais dziļums (bieži tikai daži desmiti metru) un plašs horizontālais izplatījums. To apstākļi veicina īpašu sedimentācijas modeli — smilšainu, mālainu un bieži ogļūdeņražiem bagātu nogulšņu veidošanos. Šajos apvidos veidojas lieli ogļūdeņražu un fosiliju krājumi, turklāt epeiriskās jūras bieži bijušas nozīmīgas paleoekosistēmas, nodrošinot bagātīgu dzīvības daudzveidību un labu fosiliju saglabāšanos.

Ir svarīgi atšķirt epeiriskās jūras no iekšzemes jūrām un piekrastes zonām: iekšzemes jūras parasti ir vairāk aizcietētas, ar ierobežotu saikni ar atklātu okeānu, kamēr epeiriskās ir atvērtākas un var būt tieši savienotas ar okeānu. Tomēr dažkārt jēdzieni pārklājas — piemēram, Ziemeļjūra nav iekšzemes jūra, tomēr tā atrodas uz kontinentālā šelfa, tāpēc to var raksturot kā epeirisku (tieši to nozīmē šis vārds).

Vēsturiski un mūsdienu piemēri

Dažos ģeoloģiskos periodos plašas kontinenta daļas bijušas aizņemtas ar epeiriskām jūrām. Piemēram:

  • Lielu daļu mūsdienu Ziemeļamerikas jūras periodā klāja epikontinentāla jūra, ko sauca par Sundansas jūru.
  • Krīta periodā vēl lielāku teritoriju aizņēma Rietumu iekšzemes jūras ceļš, kas sadalīja Ziemeļameriku un būtiski ietekmēja reģiona klimatu un nogulšņu veidošanos.

Mūsdienu piemēri un salīdzinājumi:

  • Baltijas jūra bieži tiek uzskatīta par epeirisku tipa iekšēju jūru – tā ir relatīvi seklu un aizņem plašu reģionu starp kontinentiem.
  • Hudzonas līcis bieži uzskatāms par epeirisko jūru, jo tā dziļums ir vidēji aptuveni 100 pēdu (30 m), turpretī, piemēram, Bengālijas līcis ir aptuveni 2600 metrus (8000 pēdu) dziļš — acīmredzama atšķirība starp seklu epeirisku līci un dziļāku okeāna reģionu.
  • Šie piemēri ilustrē, ka epeiriskās jūras parasti atrodas uz kontinentālāsplātnes, tāpat kā iekšzemes jūras, taču iekšzemes jūras mēdz būt noslēgtākas un ar ierobežotāku apmaiņu ar atklātu okeānu.

Ekoloģiskā un ģeoloģiskā nozīme

Epeiriskās jūras ir svarīgas gan mūsdienu ekosistēmām, gan ģeoloģiskajam ierakstam. Tās nodrošina dzīvotnes daudzām sugām, veicina barības ķēžu plūsmu un atstāj bagātīgu fosiliju slāņojumu, kas palīdz pētniekiem rekonstruēt pagātnes klimatu un dzīvības attīstību. No ekonomikā nozīmīgiem aspektiem epeiriskās jūras nogulšņos bieži meklē hidrokarbonātus un citus rūpniecībā vērtīgus resursus.

Īsumā: epeiriskās (epikontinentālās) jūras ir seklas, plaši izkliedētas jūras virs kontinenta daļām, kuru izcelsmi nosaka kombinācija no jūras līmeņa svārstībām un tektoniskām pārmaiņām. Tās ir nozīmīgas gan dabasprocesu, gan cilvēka ekonomiskās darbības izpratnei.