Jozefs Pilsudskis (1867–1935) — Polijas neatkarības līderis un valsts veidotājs

Jozefs Pilsudskis — Polijas neatkarības cīnītājs un valsts veidotājs: ceļš no Sibīrijas izsūtījuma līdz varas atjaunošanai un nacionālai konsolidācijai.

Jozefs Klemens Pīlsudskis (Józef Klemens Piłsudski, 1867. gada 5. decembris - 1935. gada 12. maijs) bija nozīmīgs Polijas valsts vadītājs.

No 1795. līdz 1918. gadam Polija nebija neatkarīga valsts. Tā bija sadalīta trīs daļās starp Krieviju, Prūsiju (Vāciju) un Austroungāriju. Pīlsudskis dzimis Krievijas daļā, muižnieku ģimenē, kas saglabāja poļu patriotu tradīcijas. Kā jauneklis viņš iesaistījās revolucionārās darbībās pret cara varu: 1887. gadā viņš nonāca nepatikšanās, jo palīdzēja personām, kas mēģināja nogalināt caru, un tika izsūtīts uz Sibīriju. Pēc atgriešanās no izsūtījuma viņš arvien vairāk iesaistījās politikā un nacionālajās organizācijās.

Agrīnā darbība un Pirmais pasaules karš

Pīlsudskis kļuva par karavīru un kustības līderi, kuru mērķis bija atjaunot Polijas valsti. Pirmā pasaules kara sākumā viņa piekritēji veidoja Poļu leģionus (Polish Legions), kas sadarbojās ar Centrālajām varām, jo tās šķita mazāks ļaunums salīdzinājumā ar Krieviju. Tomēr 1917. gadā, atteikusies no prasības zvērēt lojalitāti Vācijas un Austroungārijas vadībai, Pīlsudskis tika arestēts un ieslodzīts Magdeburgas cietoksnī. Kad karš beidzās, viņu atbrīvoja un 1918. gada novembrī viņš ieradās Varšavā, kur aktīvi piedalījās jaunas valsts institūciju veidošanā.

Vadītājs neatkarīgā Polijā

Pēc Pirmā pasaules kara beigām Pīlsudskis īslaicīgi ieņēma valsts vadītāja amatu (Naczelnik Państwa — valsts priekšsēdētājs), vadot pāreju uz neatkarīgu Poliju. Polijas politiskā dzīve bija nestabila: par pirmo Polijas prezidentu kļuva Gabriels Narutovičs, taču viņu pēc dažām dienām nošāva nacionālists, un par nākamo prezidentu ievēlēja Staņislavs Voicehovskis. Politiskie strīdi un spiediens no dažādām armijas un iedzīvotāju grupām lika Pīlsudskim atgriezties aktīvākā politiskā un militārā lomā.

Polijas-Sarkanās Krievijas karš un “Vistulas brīnums”

Pīlsudskis bija liela loma 1919.–1921. gada karā pret boļševikiem. 1920. gada augustā viņa ģenerāļa vadībā notika izšķiroša uzvara pie Varšavas, kuru vēsturnieki bieži dēvē par "Vistulas brīnumu" (Miracle on the Vistula). Šī uzvara apturēja Padomju Krievijas izplatīšanos uz rietumiem un nostiprināja jaunās Polijas robežas un neatkarību.

1926. gada maija apvērsums un autoritārā rīcība

1926. gadā, reaģējot uz politisko haosu un, pēc viņa domām, valsts vājināšanos, Pīlsudskis vadīja militāru apvērsumu (Maija apvērsums). Viņš pieprasīja prezidenta Voicehovska atkāpšanos; kad tas notika, Parlaments ievēlēja par prezidentu Ignaci Mościcki. Lai arī formāli viņš nebija prezidents, Pīlsudskis faktiski kontrolēja valsts politiku, ieņemot svarīgas militāras un drošības amatpersonas un īstenojot politiku, ko sauca par "Sanācija" — režīms, kas centās attīrīt (sanēt) politisko dzīvi, bet reizē ierobežot opozīciju un parlamentāro brīvību.

Pamatdarbības un iekšlietas

• Valsts institūciju stiprināšana: pēc neatkarības atgūšanas Pīlsudskis palīdzēja organizēt armiju, policiju un administratīvo aparātu.
• Ārpolitika un robežu nostiprināšana: aktīvi iesaistījās robežu noteikšanā un konfliktu risināšanā Austrumos un pie Silezijas.
• Reformas: centās ieviest stabilāku pārvaldību un ekonomikas atveseļošanu, kaut arī bieži izmantoja izņēmuma varu un valsts iejaukšanos.

Mantojums un kritika

Pīlsudskis tiek atzīts par galveno personību, kura deva būtisku ieguldījumu Polijas atjaunošanā pēc vairāk nekā simts gadiem bezvalstības. Viņam piedēvē neatkarības atgūšanu, armijas vadību un valsts stabilizēšanu krīzes brīžos. Tajā pašā laikā viņa vēlākā autoritārā rīcība, opozīcijas ierobežošana un iejaukšanās politiskajā dzīvē rada kritiku par demokrātijas vājināšanu starpkaru periodā.

Pīlsudskis mira 1935. gada 12. maijā. Viņa nāve izraisīja plašu valsts skumju vilni — viņu uzskatīja gan par varoni, gan diskutablu valsts tēlu. Viņa kaps atrodas piektais — viņam ticis valsts godbijība, un viņa loma Polijas vēsturē joprojām ir intensīvi analizēta un diskutēta.

Ātrā hronoloģija

• 1867 — dzimis (Zuļova/Zułów, toreiz Krievijas impērija)
• 1887 — arests un izsūtīšana uz Sibīriju
• 1914–1918 — vadīja Poļu leģionus Pirmā pasaules kara laikā
• 1918 — atgriešanās Varšavā, iesaistīšanās valsts veidošanā
• 1920 — loma Polijas-Sarkanās Krievijas kara uzvarā (Vistulas kauja)
• 1926 — Maija apvērsums; faktiska varas koncentrācija viņa rokās
• 1935 — nāve; ierakstīts Polijas nacionālajā atmiņā kā centrāla personība starpkaru periodā

Jozefs Pīlsudskis ir viens no strīdīgākajiem, bet noteikti visietekmīgākajiem poļu politiķiem un militārajiem līderiem 20. gadsimta sākumā. Viņa rīcība un idejas turpina ietekmēt Polijas vēstures interpretācijas un politisko diskursu arī mūsdienās.

Bērnība un jaunība

Jozefs Piļsudskis dzimis 1867. gada 5. decembrī Zuļovā, Lietuvā, patriotiskā ģimenē. Viņa tēvs Jozefs Vincentijs (1833-1902) bija piedalījies 1863. gada janvāra sacelšanās kaujās pret Krievijas varu Polijā un Lietuvā. Viņa māte - Marija (1842-1884) - nāca no slavenas ģimenes. Viņam bija meita Jadviga Pīlsudska (1920-2014).

Jozefs Pilsudskis kā students

Jautājumi un atbildes

Jautājums: Kas bija Jَzefs Klemenss Piļsudskis?

J: Kas notika ar Poliju laikā no 1795. līdz 1918. gadam?

J: Kā Pijsudskis iesaistījās politikā?

Kādu armiju Pirmā pasaules kara laikā izveidoja Piļsudskis?

J: Kas notika pēc Pirmā pasaules kara beigām?

Meklēt pēc burta