Kohas postulāti — definīcija un nozīme mikrobu un slimību saistībai

Koha postulāti — skaidrojums, vēsture un mūsdienu nozīme mikrobu un slimību saistībai. Uzziniet, kā mainījās infekciju izpratne un kritēriji.

Koha postulāti ir četras idejas par mikroba un slimības saistību. Tie formulē, kā pierādīt, ka konkrēts mikroorganisms izraisa noteiktu slimību, un ilgus gadus bija pamats mikrobioloģijas diagnostikai un pētījumiem.

Šos postulātus 1884. gadā izvirzīja Roberts Kochs (kopā ar Frīdrihu Loefleru), balstoties uz Jakoba Henles agrākajām idejām; Kochs tos vēlāk pilnveidoja un publicēja 1890. gadā. Viņš formulēja postulātus, pētīdams, piemēram, holēru un tuberkulozi. Tomēr postulāti tika izstrādāti pirms vīrusu atklāšanas un pirms izpratnes par asimptomātiskiem nēsātājiem, tāpēc tiem ir nozīmīgi ierobežojumi mūsdienu epidemioloģijā un infektoloģijā.

Koha postulātu formulējums

• Pirmais postulāts: organisms jāatrod visos saslimušajos indivīdos un nav jāatrodas veselajos. (Tas nozīmē konsekventu saistību starp mikrobu un slimību.)
• Otrais postulāts: organisms jāizolē no saslimušā un jāaudzē tīrā kultūrā laboratorijā.
• Trešais postulāts: kultivētais organisms, ievadīts jūtīgam veselam mājniekam, jāspēj izraisīt tādu pašu slimību.
• Ceturtais postulāts: no mājnieka, kas saslimis pēc eksperimenta, jāvar atkārtoti izdalīt un identificēt to pašu organismu.

Ierobežojumi un mūsdienu modifikācijas

Koha postulāti bija revolucionāri sava laika zinātnes standartiem, taču mūsdienās tie netiek uzskatīti par universāliem kritērijiem. Galvenie ierobežojumi:

• Asimptomātiski nēsātāji: daži cilvēki var pārnēsāt patogēnu, neizrādot slimības pazīmes (piemēram, vēsturiskais piemērs — "Typhoid Mary"), tāpēc organisms var būt arī veselajos indivīdos.
• Neaudzējamie organismi: daudzi mikroorganismi (piem., daži obligāti intracelulāri patogēni vai mikrobi, kurus vēl nav izdevies kultivēt laboratorijā) nav audzējami klasiskā tīrā kultūrā.
• Vīrusi un daļiņas, kas prasa šūnas: vīrusi un citi intracelulāri parazīti nepieaug uz standarta barotnēm bez dzīvas saimniekšūnas, tāpēc otrais postulāts bieži nav izpildāms.
• Polimikrobu un multifaktoriālas slimības: dažas slimības rodas no vairāku mikroorganismu mijiedarbības vai no vides un saimnieka faktoriem; vienas baktērijas klātbūtne nebūt nenozīmē, ka tā ir slimības cēlonis.
• Etioloģijas ģenētiskie faktori: slimības virulences faktori bieži ir saistīti ar atsevišķām ģenēm, nevis ar visu organismu kā tādu; to ņēma vērā, izstrādājot tā sauktos molekulāros Koha postulātus (piem., Stanley Falkow izstrādāja molekulāros postulātus, lai saistītu konkrētas ģenētiskas pazīmes ar patogenitāti).

Ņemot vērā šos ierobežojumus, ir izveidotas modernākas pieejas, kas papildina Koha postulātus. Piemēram, pastāv secību bāzēti kritēriji (molekulārie kritēriji), kurus izmanto jaunu vai grūti kultivējamu mikroorganismu izpētē, kā arī epidemioloģiskie rādītāji un Bredfordas Hila (Bradford Hill) kritēriji vainas novērtēšanai populācijā.

Piemēri un nozīme

Kohs testus sākotnēji pielietoja, lai pierādītu saikni starp Vibrio cholerae un holēru, kā arī starp Mycobacterium tuberculosis un tuberkulozi. Praksē Koha postulāti joprojām ir noderīgi kā mācību instruments un kā rāmis, lai domātu par cēloņsakarību starp mikroorganismu un slimību, taču reālās situācijās zinātnieki izmanto papildus molekulāras metodes (DNS/RNS sekvencēšanu, imunoloģiskos testus), epidemioloģiskas analīzes un laboratorijas-modifikācijas, lai noteiktu slimības cēloni.

Noslēgumā: Koha postulāti ir fundamentāls solis mikrobioloģijas vēsturē — tie skaidri formulēja, ko nozīmē "pierādīt" mikroba saistību ar slimību. Tomēr mūsdienu bioloģija un medicīna izmanto elastīgākus un tehnoloģiski attīstītus kritērijus, kas ņem vērā vīrusus, neaugošos mikroorganismus, asimptomātiskos nēsātājus un ģenētiskos virulences faktorus.

Meklēt pēc burta