Lasko
Lasko (Lascaux) - tā sauc alu Vezēras ielejā Francijas dienvidrietumos. Lasko ala ir slavena ar alu gleznojumiem.
Netālu no Montignac ciemata, Dordogne departamentā, ir vairākas alas. Vienā no šīm alām atrodas dažas no pazīstamākajām augšējā paleolīta mākslas liecībām. Lielākā daļa gleznojumu ir reālistiski lielu dzīvnieku attēli. Daudzi no šiem dzīvniekiem, kā zināms no fosiliju liecībām, tajā laikā ir dzīvojuši šajā teritorijā. 1979. gadā Lasko tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ar nosaukumu Vezēras ieleja (Vézère Valley).
Montignac atrodas aptuveni 40 kilometru (25 jūdžu) attālumā no Perigē un aptuveni 25 kilometru (16 jūdžu) attālumā no Sarlat-la-Canéda.
Alas gleznojums Lasko alā.
Iepazīšanās
Diemžēl neviena no Lasko izmantotajām krāsām nav balstīta uz oglēm. Tāpēc gleznojumu tieša datēšana nav iespējama. Neraugoties uz to, Lasko bija viena no pirmajām vietām, kur tika izmantota radiokarbona datēšana. Tādā veidā ogles ugunskuros tika datētas ar laiku pirms aptuveni 17 000 gadu. Pats H. Breuil uzskatīja, ka šī vieta ir vecāka, aptuveni 31 000 līdz 22 000 gadu veca.
Norberts Anžoulā (Norbert Anjoulat), aplūkojot gleznu stilu un tematiku, secināja, ka tās drīzāk ir tuvas Solutrēnam, nevis Magdalēnietim.
Ir dažas domstarpības par iepazīšanās ar vietni. Šķiet, ka gleznojumi datējami ar laiku no 17 000 līdz 15 000 gadiem. Alā tika atrasti arī artefakti, kas, šķiet, ir vecāki. Sākotnējais datējums bija aptuveni pirms 26 000 gadiem.
Lielākā daļa arheologu uzskata, ka aptuveni 17 000 gadu vecums ir precīzs šādu iemeslu dēļ:
- Visām gleznām ir aptuveni vienāds vecums.
- Nav atrasts neviens objekts, kas ļautu datēt gleznojumus ar 22 000 gadu vecumu vai senākus.
- Alā atrastie darbarīki atbilst darbarīkiem, kas tika lietoti pirms 17 000 līdz 15 000 gadu.
- Visi radioglekļa datējumi liecina, ka to vecums ir aptuveni pirms 17 000 gadu, kas atbilst iepriekš minētajiem datiem..
Atklājums un problēmas
Alas tika atklātas 1940. gadā. Līdz 1955. gadam tās katru dienu apmeklēja aptuveni 2000 cilvēku. 1968. gadā sākotnējā ala tika slēgta apmeklētājiem, un tajā tika ierīkota gaisa kondicionēšanas sistēma. Alu gleznojumi tika restaurēti, un vairāku gleznojumu replikas tika izveidotas citās blakus esošajās alās, kas pazīstamas kā Lascaux II un Lascaux III. Mūsdienās oriģinālā ala vairs nav publiski pieejama.
2000. gadā parādījās vēl viena problēma: Sākotnējā alā sāka augt noteiktas sēņu sugas. Tās ir ļoti izturīgas pret parastajiem fungicīdiem, pat pret formaldehīdu. Sēne dzīvo simbiozē ar baktēriju, kas spēj iznīcināt fungicīdu. Tāpēc fungicīds ir jāapvieno ar antibiotiku, lai iznīcinātu arī baktēriju.
Kopš 2006. gada situācija ir vairāk vai mazāk kontrolēta. Sākotnējās alas tagad ik pēc divām nedēļām tiek apsmidzinātas ar fungicīdu/antibiotiku. Īpašiem darbiniekiem ar rokām jāattīra alu sienas, likvidējot micēliju, kas aug, neraugoties uz apstrādi.
