Lasko (Lascaux) ala — Vezēras ielejas UNESCO paleolīta alu gleznojumi
Lasko (Lascaux) ala — Vezēras ielejas UNESCO pērle: iespaidīgi augšējā paleolīta gleznojumi Montignac tuvumā, unikālas dzīvnieku freskas un vēstures liecības.
Lasko (Lascaux) — tā sauc alu Vezēras ielejā Francijas dienvidrietumos, kas ir viena no slavenākajām paleolīta mākslas vietām pasaulē. Lasko ala ir plaši pazīstama ar saviem daudzkrāsainajiem un labi saglabātajiem alu gleznojumiem, kas attēlo galvenokārt lielus dzīvniekus, kā arī abstraktus simbolus un roku nospiedumus.
Atklāšana un tūrisma vēsture
Alu pie Montignac ciemata Dordogne departamentā atklāja 1940. gadā — to nejauši atrada vietējie pusaudži, kas ieraudzīja ventilācijas atveri un iekļuva pazemē. Tā ātri kļuva par populāru tūrisma objektu; Lasko ala tika atvērta apmeklētājiem 1948. gadā, taču masveida apmeklējums un ar to saistītās klimata izmaiņas 1950.–1960. gados sāka bojāt mākslas darbus. 1963. gadā oriģinālā ala tika slēgta sabiedrībai, lai pasargātu gleznojumus no turpmākas bojāšanas.
Gleznojumi, motīvi un tehnika
Gleznojumi galvenokārt attēlo dzīvniekus — bizonus (auroksus), zirgus, briežus, aļņus un dažkārt arī laupījdzīvniekus. Mākslas darbos redzamas arī abstraktas zīmes, punktējumi un roku nospiedumi. Lasko kompozīcijas izceļas ar reālistisku proporciju izjūtu, dinamisku ritmu un noskaņu veidojošu krāsu lietojumu. Daudzas figūras ir izgleznotas ar dzelzs oksīda (sarkanie un dzeltenie toņi) un mangāna savienojumu (tumšās līnijas) pigmentiem, kā arī ogles izmantošanu kontūru zīmēšanai. Turklāt senči izmantoja arī gravējumus un reljefu, izvēloties alu virsmas izliekumus, lai panāktu trīsdimensionālu efektu.
Vispazīstamākā kompozīcija ir tā sauktā "Lielo bullu zāle" (Grande Salle des Taureaux), kur redzami vairāki milzīgi bizonu attēli — daži no tiem sasniedz līdz pat 5 metriem garumā — un sarežģītas pārklāšanās kompozīcijas. Citā slavenā fragmentā, sauktā par "bedrītes ainu" (le Puits), redzams cilvēka siluets, dzīvnieku figūras un simboliskas zīmes, kas tiek plaši skaidrotas un diskutētas pētnieku aprindās.
Datējums un konteksts
Lasko gleznojumi tiek pieskaitīti augšējā paleolīta mākslai un parasti datēti ar aptuveni 17 000 gadu vecumu (apmēram 15 000 pr. Kr.), lai gan precīzi datējumi dažādās vietās atšķiras. Liela daļa attēloto dzīvnieku atbilst pētniecībā atklātajām fosiliju liecībām, kas liecina, ka šie sugas pārstāvji patiešām dzīvoja reģionā to laika posmā.
Saglabāšana, bojājumi un repliku izveide
Pēc alas slēgšanas sabiedrībai notika intensīvi saglabāšanas un restaurācijas darbi. Lasko apmeklētāju izraisītās klimata izmaiņas (paaugstināta mitruma un oglekļa dioksīda koncentrācija) izraisīja mikroorganismu uzliesmojumus un pigmentu izmaiņas, tāpēc pētnieki ieviesa stingrus aizsardzības pasākumus un monitoringu.
Lai nodrošinātu piekļuvi plašākai publikai, ir izveidotas precīzas alas un tās daļu replikas. 1983. gadā atklāja Lasko II — atsevišķu reprodukciju, kas ataino galvenās zāles, un vēlāk tika izveidoti starptautiski ceļojošie displeji (Lascaux III). 2016. gadā Montignac pievienoja modernu centru — Lascaux IV (Centre International de l'Art Pariétal) — kur apmeklētāji var iepazīties ar pilna mēroga repliku, interaktīviem displejiem un pētniecības materiāliem, nezaudējot oriģinālo alve aizsardzību.
Nozīme un interpretācijas
Lasko gleznojumi ir viens no nozīmīgākajiem uzskatāmajiem pierādījumiem cilvēces agrīnās simboliskās domāšanas un mākslinieciskām spējām. Pētījumi un interpretācijas turpina attīstīties; pastāv vairākas teorijas par gleznojumu funkciju — no rituaālām un medību maģijas prakses līdz shamaniskām vizuālām reprezentācijām vai vienkārši sociālām un izglītojošām ikonām. Neatkarīgi no precīzā skaidrojuma, Lasko gleznojumi sniedz unikālu ieskatu vēsturiskajā saiknē starp cilvēkiem un to vidi.
1979. gadā Lasko tika iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā daļa no priekšvēstures vietām un apgleznotajām alām Vezēras ielejā (Prehistoric Sites and Decorated Caves of the Vézère Valley), kas apliecina šīs vietas universālo vērtību un nepieciešamību to saglabāt nākamajām paaudzēm.
Montignac atrodas aptuveni 40 kilometru (25 jūdžu) attālumā no Perigē un aptuveni 25 kilometru (16 jūdžu) attālumā no Sarlat-la-Canéda. Apmeklējot reģionu, vērts plānot laiku gan oriģinālās alas aizsardzības pasākumu iepazīšanai, gan jaunajiem informācijas centriem un repliku apskatei, kas ļauj gūt iespaidu par šo izcilu pirmsākumu mākslas pieminekli, nezaudējot tā ilgtspēju.
Alas gleznojums Lasko alā.
Iepazīšanās
Diemžēl neviena no Lasko izmantotajām krāsām nav balstīta uz oglēm. Tāpēc gleznojumu tieša datēšana nav iespējama. Neraugoties uz to, Lasko bija viena no pirmajām vietām, kur tika izmantota radiokarbona datēšana. Tādā veidā ogles ugunskuros tika datētas ar laiku pirms aptuveni 17 000 gadu. Pats H. Breuil uzskatīja, ka šī vieta ir vecāka, aptuveni 31 000 līdz 22 000 gadu veca.
Norberts Anžoulā (Norbert Anjoulat), aplūkojot gleznu stilu un tematiku, secināja, ka tās drīzāk ir tuvas Solutrēnam, nevis Magdalēnietim.
Ir dažas domstarpības par iepazīšanās ar vietni. Šķiet, ka gleznojumi datējami ar laiku no 17 000 līdz 15 000 gadiem. Alā tika atrasti arī artefakti, kas, šķiet, ir vecāki. Sākotnējais datējums bija aptuveni pirms 26 000 gadiem.
Lielākā daļa arheologu uzskata, ka aptuveni 17 000 gadu vecums ir precīzs šādu iemeslu dēļ:
- Visām gleznām ir aptuveni vienāds vecums.
- Nav atrasts neviens objekts, kas ļautu datēt gleznojumus ar 22 000 gadu vecumu vai senākus.
- Alā atrastie darbarīki atbilst darbarīkiem, kas tika lietoti pirms 17 000 līdz 15 000 gadu.
- Visi radioglekļa datējumi liecina, ka to vecums ir aptuveni pirms 17 000 gadu, kas atbilst iepriekš minētajiem datiem..
Atklājums un problēmas
Alas tika atklātas 1940. gadā. Līdz 1955. gadam tās katru dienu apmeklēja aptuveni 2000 cilvēku. 1968. gadā sākotnējā ala tika slēgta apmeklētājiem, un tajā tika ierīkota gaisa kondicionēšanas sistēma. Alu gleznojumi tika restaurēti, un vairāku gleznojumu replikas tika izveidotas citās blakus esošajās alās, kas pazīstamas kā Lascaux II un Lascaux III. Mūsdienās oriģinālā ala vairs nav publiski pieejama.
2000. gadā parādījās vēl viena problēma: Sākotnējā alā sāka augt noteiktas sēņu sugas. Tās ir ļoti izturīgas pret parastajiem fungicīdiem, pat pret formaldehīdu. Sēne dzīvo simbiozē ar baktēriju, kas spēj iznīcināt fungicīdu. Tāpēc fungicīds ir jāapvieno ar antibiotiku, lai iznīcinātu arī baktēriju.
Kopš 2006. gada situācija ir vairāk vai mazāk kontrolēta. Sākotnējās alas tagad ik pēc divām nedēļām tiek apsmidzinātas ar fungicīdu/antibiotiku. Īpašiem darbiniekiem ar rokām jāattīra alu sienas, likvidējot micēliju, kas aug, neraugoties uz apstrādi.
Meklēt