L'elisir d'amore — Gaetano Doniceti komiskā opera un 'Una furtiva lagrima'

Vieta: Neliels ciemats Basku zemē.

[Schirmera partitūras izdevumā angļu valodā norādīts, ka darbība notiek "Mazā itāļu ciematā"].

Laiks: 18. gadsimta beigas

1. darbība

Nemorino, nabadzīgs zemnieks, ir iemīlējies skaistajā zemes īpašniecei Adinā. Viņa viņu moka ar savu šķietamo vienaldzību. Kad Nemorino dzird, kā Adina lasa saviem strādniekiem stāstu par Tristanu un Izoldu, viņš apsver iespēju izmantot burvju eliksīru, lai iegūtu Adīnas mīlestību. Viņš baidās, ka viņa mīl seržantu Belcore. Seržants parādās kopā ar savu pulku. Viņš piedāvā Adīnai apprecēties. Ierodas ceļojošais šarlatāns Dulcamara, kas pilsētniekiem pārdod savu ārstniecisko līdzekli pudelēs. Nemorino jautā Dulcamara, vai viņam ir kaut kas līdzīgs Izoldas mīlestības eliksīram. Dulcamara atbild, ka ir. Viņš pārdod to Nemorino par cenu, kas atbilst Nemorino kabatām. Pudeles sastāvā ir tikai vīns. Lai laikus aizbēgtu, Dulcamara saka Nemorino, ka eliksīrs iedarbosies tikai nākamajā dienā. Nemorino to izdzer un tūlīt sajūt tā iedarbību.

Nemorīno, "eliksīra" iedrošināts, satiek Adīnu. Viņa viņu nežēlīgi ņirgājas, un skatītāji jūt, ka pievilcība varētu būt abpusēja, ja vien nebūtu seržanta Belkores laulības piedāvājuma. Patiesībā viņu kāzu datums ir noteikts pēc sešām dienām. Nemorīno pārliecība, ka rīt ar eliksīra palīdzību viņš iegūs Adīnu, liek viņam izturēties pret viņu vienaldzīgi. Tas sadusmo Adīnu, bet viņa cenšas slēpt savas jūtas. Tā vietā viņa paaugstina arī savu cenu, piekrītot seržanta Belkores alternatīvajam priekšlikumam: lai viņi apprecas nekavējoties, jo viņš nupat ir saņēmis pavēli, ka nākamajā rītā pulks ir jānosūta prom. Gan Adina, gan seržants novērtē Nemorino reakciju uz šo ziņu - seržants ar aizvainojumu, Adina ar izmisumu. Nemorīno pārņem panika, un viņš sauc ārstu Dulcamaru, lai tas nāk viņam palīgā.

2. darbība

Adīnas kāzu ballīte brīvā dabā ir pilnā sparā. Tajā piedalās arī Dr. Dulcamara, kurš kopā ar Adinu izpilda dziesmu, lai izklaidētu viesus. Notārs ierodas, lai oficiāli noformētu laulību. Adina ir sarūgtināta, redzot, ka Nemorino nav ieradies. Visi dodas iekšā, lai parakstītu laulību līgumu. Bet Dulcamara paliek ārā, palūdzot sev ēst un dzert. Nemorino, ieraudzījis notāru, saprot, ka ir pazaudējis Adinu. Viņš ierauga Doktoru un drudžaini lūdz viņam vairāk eliksīra, tāda, kas iedarbotos nekavējoties. Bet, tā kā Nemorino nav naudas, Doktors atsakās un pazūd iekšā. Seržants iznāk viens, skaļi prāto, kāpēc Adina pēkšņi ir atlikusi kāzas un līguma parakstīšanu. Nemorino ierauga savu sāncensi, taču ir bezspēcīgs ko darīt. Seržants jautā par Nemorino nomāktību. Kad Nemorino atbild, ka viņam nav naudas, Belkore uzreiz ierosina, ka, ja viņš iestāsies armijā, viņam tūlīt samaksās. Viņš uzrāda līgumu, kuru Nemorino paraksta (ar X) apmaiņā pret naudu, ko Belcore viņam dod uz vietas. Nemorino privāti apsolās aizlidot uz Dulcamaru pēc vēl eliksīra, bet Belcore prāto, ka viņš ir viegli atbrīvojies no sava konkurenta, aizsūtot viņu uz karu.

Vēlāk vakarā ciemata sievietes baumo, ka Nemorino nezina, ka viņš tikko mantojis lielu bagātību no sava mirušā tēvoča. Viņas pamana Nemorino, kurš acīmredzot ir iztērējis savu militāro parakstīšanas prēmiju un ir nopircis un izdzēris lielu daudzumu "eliksīra" (atkal vīns) no Dr. Dulcamara. Sievietes tuvojas Nemorino ar pārlieku draudzīgiem sveicieniem, kādus viņš nekad nav redzējis. Nemorino tas ir pierādījums tam, ka šī eliksīra deva ir iedarbojusies. Adina redz Nemorino jautrā noskaņojumā un, sastapusi Dr. Dulcamara, brīnās, kas viņu ir pārņēmis. Dulcamara, nenojaušot, ka Adina ir Nemorino simpātiju objekts, stāsta viņai stāstu par apķērīgo bārenīti, kurš iztērēja savu pēdējo pensu par eliksīru un pat parakstīja savu dzīvi, iestājoties armijā, lai iegūtu vairāk naudas, jo tik izmisīgi vēlējās iegūt kādas vārdā nenosauktas nežēlīgas skaistules mīlestību. Adina uzreiz saprot Nemorino sirsnību un nožēlo, ka viņu uzmācās. Viņa iemīlas Nemorīno, izbaudot viņa mīlestības sirsnību. Dulcamara šo uzvedību interpretē kā sava veida slimību, ko nepieciešams izārstēt ar kādu no viņa mikstūrām.

Viņi aizbrauc. Nemorino parādās viens, aizdomājies, pārdomājot asaru, ko viņš redzēja Adīnas acīs, kad iepriekš viņu ignorēja. Pamatojoties tikai uz šo asaru, viņš ir patiesi pārliecināts, ka Adina viņu mīl. Viņa ienāk un jautā, kāpēc viņš ir izvēlējies doties armijā un pamest pilsētu. Kad Nemorino atbild, ka viņš meklē labāku dzīvi, Adina viņam atbild, sakot, ka viņš ir mīlēts un ka viņa no seržanta Belcore ir nopirkusi viņa militāro līgumu. Viņa piedāvā anulēto līgumu Nemorino, lūdzot viņu to ņemt. Tagad viņš ir brīvs. Tomēr viņa saka, ka, ja viņš paliks, viņam vairs nebūs skumji. Kad viņš paņem līgumu, Adina pagriežas, lai aizietu. Nemorino uzskata, ka viņa viņu pamet, un metas izmisuma lēkmē, apsolīdams, ka, ja viņš nav mīlēts, ja eliksīrs nav iedarbojies un Doktors viņu ir apmuļķojis, tad viņš tikpat labi var aiziet un nomirt kā kareivis. Adina viņu aptur un atzīstas, ka mīl viņu. Nemorino ir sajūsmā. Adina lūdz viņu piedot par to, ka viņš viņu uzmācās. Viņš to dara ar skūpstu. Seržants atgriežas un redz abus apskāvušos. Adina paskaidro, ka mīl Nemorino. Seržants šo ziņu uztver mierīgi, norādot, ka pasaulē ir daudz citu sieviešu. Dulcamara, sapakojis somas, iznirst no durvīm, piebilstot, ka labprāt sagādās eliksīru seržanta nākamajam iekarojumam. Līdz šim brīdim ir sapulcējies pūlis, kas piekrīt, ka eliksīrs ir paveicis savu darbu, atvadoties no ārsta.