Aranžējums mūzikā — kas tas ir, veidi un piemēri

Mūzikas skaņdarba aranžējums ir skaņdarba pārveidošana tā, lai to varētu atskaņot ar citu instrumentu vai instrumentu kombināciju, kas atšķiras no oriģināla. Piemēram, dziesmu, kas rakstīta vienai balsij ar klavieru pavadījumu, var aranžēt tā, lai to pa daļām varētu dziedāt koris, vai skaņdarbu vijolei var aranžēt tā, lai to varētu spēlēt klarnete. Aranžētājs var būt pats komponists vai kāds cits.

Mūzikas vēsturē komponisti bieži publicēja savus skaņdarbus, norādot, ka mūziku var spēlēt vai dziedāt ar dažādiem instrumentiem. Piemēram, kad angļu komponisti 16. gadsimta beigās publicēja madrigālus, viņi bieži norādīja, ka tos var dziedāt dziedātāji vai spēlēt uz vijolēm ("apt for voices as for viols"). Klasicisma laikmetā komponists varēja publicēt sonāti, norādot, ka to var atskaņot ar vijoli, flautu vai flautu. Tas palīdzēja pārdot vairāk eksemplāru, jo mūziku varēja vēlēties iegādāties gan vijolnieki, gan flautisti, gan flautisti un flautisti. Savā ziņā tas nav īsts aranžējums, jo mūzikā nav veiktas nekādas izmaiņas.

Tomēr, ja vijoles vai čella skaņdarbi tiek aranžēti tā, lai tos varētu atskaņot ar altu, var būt nepieciešamas dažas izmaiņas, jo alts var spēlēt citā tonalitātē vai arī daži akordi var būt neērtāki, nekā tie sākotnēji bija rakstīti. Šis ir aranžējums.

Populāru skaņdarbu, piemēram, Rimska-Korsakova "Bites lidojums", var atskaņot gandrīz ar jebkuru melodisku instrumentu: vijoli, ksilofonu, tubu u. c. Tie visi ir aranžējumi.

Kad kora un orķestra skaņdarbs tiek iespiests kora dalībniekiem, orķestra partija tiek iespiesta uz divām lappusēm, lai to varētu atskaņot uz klavierēm mēģinājumos. Tas ir vēl viens aranžējuma veids.

Mūzikas vēsturē daudzi komponisti ir aranžējuši citu komponistu mūziku. Viņi to darīja, lai apgūtu mūzikas kompozīciju, kā arī lai varētu to atskaņot uz cita instrumenta. Piemēram, Johans Sebastians Bahs veica četru Vivaldi koncertu aranžējumus, lai tos varētu atskaņot uz ērģelēm.

Aranžējumus bieži vien veido cilvēki, kuri spēlē instrumentus, kuriem nav rakstīts daudz mūzikas. Cilvēki, kas spēlē altu, ģitāru, tubu u. c., bieži vien aranžē citu mūziku, lai viņiem būtu plašāks repertuārs (vairāk mūzikas, ko spēlēt).

Dažkārt komponisti ir veikuši izmaiņas orķestra skaņdarbu orķestrācijā, ko sarakstījuši citi komponisti. Iespējams, viņi to ir darījuši tāpēc, ka kopš mūzikas sarakstīšanas ir mainījušies instrumenti, vai arī vienkārši tāpēc, ka viņiem šķitis, ka viņi to var izdarīt labāk. Piemēram, Mocarts veica Hendeļa Mesijas aranžējumu, pievienojot tādus instrumentus kā klarneti, kurus Hendelis nebūtu zinājis. Rimskis-Korsakovs veica Musorgska operu aranžējumus, domādams, ka tādējādi tās uzlabo.

Dažreiz tiek veikti pasākumi, jo spēlētājam ir kāda invaliditāte. Sirils Smits (Cyril Smith), pianists, kuram bija tikai viena roka, spēlēja klavieru duetus ar savu sievu Filaisu Selliku. Viņi aranžēja klavieru duetus tā, lai tos varētu spēlēt ar trim rokām.

Dažkārt tiek veidoti pazīstamu klasisko skaņdarbu aranžējumi, kuros mūzika tiek "džezēta" vai padarīta populārāka kino vai teātra izrādēm. Dažkārt mūziķi uzskata, ka tas nav labi. Dažkārt nelielas vokālās grupas, piemēram, Swingle Singers, veido vieglprātīgas Baha un citu komponistu darbu versijas.

Atrast atšķirību: aranžējums, transkripcija un orķestrācija

Jāatceras, ka aranžējums nav tikai sadalījums citos partiju stempos — tas var ietvert harmoniju, ritmu, formu un stila izmaiņas. Bieži pretstatā min transkripciju (tieša pārnesšana uz citu instrumentu, cik vien iespējams saglabājot oriģinālu) un orķestrāciju (sadzīve un partiju sadalījums orķestrim). Tomēr robežas ir plūstošas: aranžējums var saturēt gan transkripcijas elementus, gan jaunu orķestrāciju.

Aranžēšanas veidi un piemēri

• Instrumentāla pārlikšana (transkripcija) — skaņdarba melodija tiek pārcelta uz citu instrumentu (piem., vijoles solo uz klarneti), bieži saglabājot oriģināla raksturu.
• Orķestra/ansambļa pārveidošana — partitūra tiek pārstrādāta, lai to spēlētu mazākā vai citā sastāvā (piem., orķestra mūzika pārlikta klavierēm — "piano reduction").
• Stila pārveidošana — klasisku skaņdarbu var "džezēt", padarīt populāru vai adaptēt citam žanram (piem., Baha teme uzsildīšana džezā vai popmūzikas aranžējumi simfoniskam orķestrim).
• Reharmonizācija un voicing — melodija paliek pazīstama, bet harmoniskā virzība vai akordu izvietojums tiek mainīts (bieži lieto džeza un populārajā mūzikā).
• Medley un mashup — vairāku skaņdarbu apvienošana vienā aranžējumā.

Aranžēšanas process — no idejas līdz notīm

Aranžētājs parasti veic šādas darbības:

• izpēta oriģinālu (melodiju, harmoniju, struktūru);
• vērtē jauno instrumentu/rēpertuāra ierobežojumus (diapazoni, tehnikas īpatnības);
• izlemj, vai saglabāt oriģinālo formu vai to saīsināt/pagarināt;
• pārstrādā harmoniju, ritmu un/vai teksta (ja tas ir vokāls) izkārtojumu, lai atbilstu jaunajam stilam vai ansamblim;
• raksta partijas, ņemot vērā izmantojamo dinamiku, frāzēšanu un balansēšanu starp balsīm;
• testē aranžējumu praksē un veic korekcijas, lai nodrošinātu izpildāmību un nepieciešamo skanējumu.

Vēsturiskie un mūsdienu piemēri

Jau minētais Johans Sebastians Bahs, kurš pārveidoja Vivaldi koncertus ērģelēm, un Mocarts, kurš pielāgoja Hendeļa darbu ar citu instrumentāciju, ir klasiski piemēri. Klasiskajā mūzikā aranžējumi bieži palīdzējuši darbiem iegūt plašāku izpildījumu.

Populārajā mūzikā un džeza pasaulē ir daudz pazīstamu aranžētāju, kas radījuši atpazīstamu skanējumu — piemēram, orķestrācijas un aranžējumi, kas piešķīruši dziesmām jaunu dzīvi vai padarījuši populārus solo ierakstus koncertos.

Praktiskas tehniskās pieejas

• Transpozīcija: bieži nepieciešama, lai nodrošinātu, ka instruments vai balsis var ērti spēlēt vai dziedāt partiju.
• Doubling un timbra izmantošana: dažādu instrumentu kombinācija var pastiprināt melodijas vai harmonijas skanējumu.
• Redukcija: orķestra partijas pārveidošana klavieru partiturā mēģinājumiem vai mazākiem ansambļiem.
• Ritma un kaučinga pārveidošana: ritmiskā struktūra var tikt pārveidota (piem., klasisku iezīmju pārvēršana pop/rock piegājienā).

Autortiesības un ētika

Aranžējot mūziku, svarīgi atcerēties autortiesību jautājumus. Ja oriģinālais darbs joprojām ir autortiesību aizsargāts, parasti nepieciešama atļauja no tiesību turētājiem, lai publiski izpildītu vai publicētu aranžējumu. Tajā pašā laikā aranžētājam parasti pienākas autortiesību aizsardzība par viņa paša oriģinālajām pievienotajām sastāvdaļām (piem., jaunā harmonija, teksta maiņa, jaunā instrumentācija), bet tas neatsauc no pienākuma piešķirt kredītu oriģinālajam komponistam.

Kāpēc aranžēt — praktiski iemesli

• paplašināt repertuāru konkrētiem instrumentiem vai ansambļiem;
• pielāgot darbu konkrētai izpildei vai mērķauditorijai (kino, teātrim, raidījumiem);
• radoši interpretēt un "atjaunot" klasikas darbus;
• palīdzēt mācībām un komponēšanas apgūšanā (aranžēšana kā mācību līdzeklis).

Secinājums

Aranžējums ir radošs un praktisks instruments mūzikā — tas ļauj skaņdarbiem dzīvot dažādos izpildījuma kontekstos, paplašināt auditoriju un radīt jaunus skanējumus. Labam aranžējumam jābūt gan radošam, gan tehniski pārdomātam: tas respektē oriģinālu, vienlaikus izmantojot instrumentu un žanru iespējas, lai radītu ko jaunu un piemērotu izpildei.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir mūzikas skaņdarba aranžējums?

Q: Kas parasti veido aranžējumus?

J: Ko komponisti mūzikas vēsturē bieži darīja ar savām kompozīcijām?

J: Kā tas palīdzēja pārdot vairāk eksemplāru?

J: Vai, aranžējot dažādiem instrumentiem, ir veiktas kādas izmaiņas?

J: Kāpēc daudzi komponisti ir aranžējuši citu komponistu skaņdarbus?

J: Vai ir vēl kādi citi iemesli, kāpēc dažkārt tiek veidoti aranžējumi?

Meklēt pēc burta