Luiziānas pirkums bija zemes pirkums, ko 1803. gadā veica ASV prezidents Tomass Džefersons. Viņš nopirka Luiziānas teritoriju no Francijas, kuru tobrīd vadīja Napoleons Bonaparts, par 15 000 000 ASV dolāru. Sākotnēji ASV pilnvarotajiem bija atļauts tērēt līdz 10 miljoniem dolāru tikai, lai iegādātos Ņūorleānu un, ja iespējams, Misisipi upes rietumu krastu; tomēr Francijas valdība piedāvāja pārdot visu Luiziānas teritoriju par papildu 5 miljoniem. Darījumu sarunāja ASV sūtnis Roberts R. Livingston, pievienojoties vēlāk Džeimsam Monro, bet no Francijas puses galveno lomu spēlēja finanšu amatpersonas — tā rezultātā Džefersons apstiprināja pirkumu un izmantoja savas konstitucionālās pilnvaras slēgt līgumus par zemes iegādi.
Notikumu iemesli un gaita
Napoleons Bonaparts zemi pārdeva, jo viņam bija vajadzīga nauda Lielā franču kara vajadzībām. Francijas centieni atjaunot impēriju Amerikā sabruka pēc zaudējumiem Haiti revolūcijā un grūtībām nodrošināt šo teritoriju pret Lielbritānijas spiedienu. Francijas nespēja aizsargāt Luiziānu un nepieciešamība finansēt karu padarīja pārdošanu par racionālu izvēli. Tomass Džefersons redzēja iespēju nodrošināt piekļuvi Misisipi upei un Ņūorleānas ostai, kas bija vitāli svarīgi Amerikas lauksaimniekiem un tirdzniecībai, un tādējādi stiprināt jauno valsti.
Līgums un juridiskā puse
Sarakstītais līgums — bieži tiek saukts par Luiziānas pirkuma līgumu — tika parakstīts 1803. gada 30. aprīlī. ASV Senāts līgumu ratificēja 1803. gada oktobrī, un reālā teritorijas nodošana notika vēlāk tajā pašā gadā. Lai gan Džefersons bija republikānis, kas parasti atbalstīja šaurāku valdības varu, viņš izmantoja līgumu slēgšanas pilnvaras, kas dotas prezidentam, lai pamatotu darījumu — tas izraisīja plašu diskusiju par prezidenta varām un konstitucionālo interpretāciju.
Teritorija, izmērs un cena
Ar šo pirkumu tika pievienotas 828 394 kvadrātjūdzes (aptuveni 2 144 476 km²), un ASV platība praktiski dubultojās. Iegādātā teritorija aptvēra mūsdienu štatu teritorijas vai to daļas: Oklahomas, Nebraskas, Kanzasas, Aiovas, Misūri štatus, kā arī daļu Luiziānas, Teksasas, Minesotas, Kolorādo, Ņūmeksikas, Vaiomingas, Montānas, Ziemeļdakotas un Dienviddakotas štatu. Tajā ietilpa arī neliels zemes gabaliņš, kas tagad ir daļa no Kanādas. Maksājumā 15 miljoni dolāru gadā tas izrādījās aptuveni 4 centi par akru — izdevīgs darījums ASV ilgtermiņa attīstībai.
Izpēte un administrēšana
Pēc pirkuma Lūisa un Klārka ekspedīcija izpētīja Luiziānas iegādi un Oregonas teritoriju. Ekspedīcija (vadīta no Sentluisas) ilga no 1804. līdz 1806. gadam; tās maršruts veda pa Misūri upi un mērķi bija kartēt jauno teritoriju, vākt zinātniskus datus, izpētīt augu un dzīvnieku pasauli, meklēt iespējamo Ziemeļrietumu jūrasceļu un nodibināt diplomātiskas attiecības ar vietējām ciltiņām.
Sekas un ilgtermiņa nozīme
- Politiskas un teritoriālas sekas: pirkums deva ASV kontroli pār Misisipi un Ņūorleānu, stiprinot valsts tirdzniecības un drošības pozīcijas, kā arī samazinot Eiropas lielvaru iespējas iekarot attiecīgās teritorijas.
- Vietējās tautas: Francija faktiski kontrolēja tikai nelielas teritorijas daļas, tāpēc jaunajiem īpašniekiem nācās stāties pretī un vēlāk izspiests no zemēm Amerikas pamatiedzīvotāju tautas, kas noveda pie konfliktu sērijas un plašas pārvietošanās.
- Sociāli un ekonomiski: teritorijas paplašināšanās paātrināja lauksaimniecības un tirdzniecības attīstību, kā arī sekmēja rietumu iekarojumu, bet tai pašā laikā veicināja arī strīdus par verdzības izplešanos jaunajās teritorijās — tas bija viens no ilgtermiņa faktoriem, kas noveda pie politiskiem konfliktiem nākamajās desmitgadēs.
Luiziānas pirkums ir viena no svarīgākajām agrīnās ASV ārpolitikas un teritoriālās izplešanās darbībām — tas ne tikai dubultoja jaunās valsts platību, bet arī mainīja Ziemeļamerikas spēku līdzsvaru, sagatavoja ceļu plašākai rietumu iekarošanai un atstāja ilgstošas sekas vietējām tautām un ASV iekšpolitikai.
