Makkari (Macquarie) sala — neapdzīvota UNESCO Pasaules mantojuma sala

Makkari (Macquarie) — neapdzīvota UNESCO Pasaules mantojuma sala Dienvidu okeānā: dramatiskas klintis, unikāla fauna un flora, pieejama tikai pa jūru, ideāla ekotūrismam.

Makkari sala ir liela sala Dienvidu okeānā. Tā atrodas aptuveni 1500 km uz dienvidaustrumiem no Tasmānijas un aptuveni pusceļā starp Austrāliju un Antarktīdu. Salu 1992. gadā iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Makkarī sala ir aptuveni 34 km gara un 5 km plata. Pirmo reizi to 1810. gada jūlijā atklāja kapteinis Haselburgs, kurš meklēja vietas vaļu un roņu medībām. Oficiāli salā nav pastāvīgu iedzīvotāju — tagad tur nedzīvo neviens cilvēks pastāvīgi; īslaicīgas pētnieku, meteorologu un dabas aizsardzības komandas apmeklē salu sezonāli. Vienīgais veids, kā nokļūt uz salu, ir pa jūru, un uz salas nav ostu, kur piestāt kuģim.

Ģeogrāfija un ģeoloģija

Makkarī sala ir vulkāniskas izcelsmes — tās reljefs ir kalnains un stāvkrastu bagāts. Sala ir pazīstama ar savu īpašo ģeoloģiju: virs zemes redzamas klintis, kas atklāj okeāniskās garozas un zemes mantijas iežus, kas zinātniskā nozīmē ir ļoti vērtīgs paraugs. Tieši šī ģeoloģiskā unikālība ir viens no iemesliem, kāpēc sala iekļauta UNESCO sarakstā.

Klimats un vide

Klima ir subantarktiska — auksta, mitra un bieži vējaina. Siltuma amplitūda ir neliela, bet laika apstākļi var būt skarbi: bieži mākoņains, lietains vai miglains, ar stipriem rietumu vējiem. Augu valsts ir sastopama galvenokārt tundras tipa veģetācijā: īsie zālāji, vālītes, sūnas un tā sauktās „megaherbs” sugas, kas ir lielākas un vizuāli izteiktas subantarktickajās salās.

Flora un fauna

Makkarī sala ir svarīga putnu un jūras zīdītāju atpūtas un vairošanās vieta. Tur dzīvo lielas pingvīnu kolonijas un plašas jūras lauvas un roņu populācijas. Sala ir arī nozīmīga dažādu jūras putnu sugu perēkļa vieta. Dabas daudzveidību apdraudēja invazīvas sugas (piem., grauzēji un truši), kas kādreiz iznīcināja vietējo veģetāciju, taču pēdējās desmitgadēs notikuši aizsardzības un atjaunošanas pasākumi, lai atgūtu salas ekosistēmu.

Vēsture un cilvēka ietekme

Sākotnēji sala kļuva par medību vietu vaļiem un roņiem 19. gadsimtā, un šī komerciālā izmantošana nopietni ietekmēja vietējās dzīvnieku populācijas. Vēlāk uz salas ieradās pētnieki un meteorologu stacijas darbinieki. Mūsdienās cilvēka klātbūtne tiek stingri regulēta, lai mazinātu ietekmi uz jutīgo vidi.

Piekļuve un aizsardzība

Apmeklējumiem uz salas ir ierobežojumi — piekļuve ir iespējama tikai ar kuģi, un apmešanās vai izkāpšana krastā prasa īpašas atļaujas. Parasti nolaišanās notiek ar mazām laivām noteiktās vietās, un tūrisma apmeklējumi ir stingri regulēti, lai pasargātu putnu perēkļus un jūras zīdītājus. Salu apsaimnieko attiecīgās Austrālijas un Tasmānijas institūcijas, kas vada aizsardzības, pētniecības un atjaunošanas programmas.

Nozīme un saglabāšana

Makkarī sala ir nozīmīga gan zinātniski, gan bioloģiski — tās ģeoloģiskā un ekoloģiskā vērtība padara to par svarīgu vietu globālai pētniecībai un dabas aizsardzībai. UNESCO Pasaules mantojuma statuss palīdz nodrošināt starptautisku atbalstu aizsardzībai, un ilgtermiņa pārvaldības pasākumi ir vērsti uz invazīvo sugu kontroli, ekosistēmu atjaunošanu un ilgtspējīgu pētniecību.

Apkopojot — Makkarī sala ir neapdzīvota, dabas un ģeoloģijas pērlēm bagāta sala, kuras saglabāšana prasa rūpīgu uzraudzību un ierobežotu cilvēka iejaukšanos.

Meklēt pēc burta