Meganas likums

Megan Kanka

Ričards un Mauriņa Kanka un viņu trīs bērni dzīvoja nelielā pilsētiņā Ņūdžersijā. 1994. gada 29. jūlijā viņu meita Megana tika ievilināta kaimiņa mājā, lai apskatītu neesošu kucēnu. Tur viņu izvaroja un nogalināja viņas nolaupītājs Džesijs Timmendekass. Timmendequas nesen bija atbrīvots no cietuma pēc otrās notiesāšanas par seksuāliem noziegumiem pret bērniem. Viņš bija izcietis sešus no desmit soda gadiem. Meitenes meklēšanā nekas netika atrasts. Vietējā policija ātri pievērsās trim zināmiem dzimumnoziedzniekiem, kas dzīvoja ielas pretējā pusē pazudušās meitenes dzīvesvietai. Policija atbrīvoja divus no aizdomās turētajiem, kad pārbaudīja, kur viņi atrodas. Par galveno aizdomās turamo kļuva Timmendequas. Viņš tika atbrīvots pēc vairāku stundu nopratināšanas. Pēc kratīšanas ordera saņemšanas detektīvi pārmeklēja Timmendequasa miskasti un atrada Meganas Kankas apģērba gabalu. Timmendequas tika vēlreiz nopratināts un pēc vairākām stundām policijai teica: "Viņa ir parkā." Timmendequas atkal tika nopratināts. Kad policija jautāja, vai viņa vēl ir dzīva, Timmendequas atbildēja: "Nē, viņa ir mirusi. Es viņai galvā uzliku plastmasas maisiņu."

Kankas bija sašutuši, kad atklāja, ka dzīvo ielas pretī notiesātam bērnu seksuālam pāridarītājam. Divas dienas pēc viņas slepkavības Meganas Kankas vecāki nodibināja "Meganas Nikolas Kankas fondu". Fonda misija ir apzināt notiesāto bērnu dzimumnoziedznieku atrašanās vietu katrā kopienā.

Likumi

Maurīne Kanka sāka virzīt likumus, kas paredzēja nepieciešamību informēt iedzīvotājus par notiesātu dzimumnoziedznieku klātbūtni viņu kopienās. Ņūdžersija bija pirmais štats, kas pieņēma "Megana likumu". Ņūdžersijas Augstākā tiesa 1995. gadā apstiprināja štata likumu. Turpmāko centienu rezultātā prezidents Bils Klintons parakstīja "Megana likuma" federālo versiju. Džeikoba Veterlinga likums par noziegumiem pret bērniem jeb "Meganas likums" tika parakstīts 1996. gada maijā. Tā bija pirmā daļa. Likuma otrā jeb paziņošanas daļa tika parakstīta 1996. gada 13. novembrī. Tas deva štatiem vienu gadu laika, lai pieņemtu Megana likuma valsts versijas. Kolumbijas apgabals un četrdesmit septiņi štati ievēroja termiņu un pieņēma savas likuma versijas. Likuma paziņošanas daļa paredz, ka štatiem ir jāpublisko informācija par visiem dzimumnoziedzniekiem. Katra valsts var izvēlēties, kā tā īstenos šo daļu. Saskaņā ar likumu dzimumnoziedznieki tiek iedalīti riska grupās, pamatojoties uz viņu nodarījuma veidu un detaļām. Sabiedrība netiek informēta par "zema riska" dzimumnoziedzniekiem. Informācija par "vidēja riska" likumpārkāpējiem tiek izpausta skolām un dienas aprūpes centriem. Informācija par "augsta riska" dzimumnoziedzniekiem tiek izpausta sabiedrībai.

Meganas likuma trūkumi

Meganas likums nav bez problēmām.

• Līdz pat 20 % likumpārkāpēju ir pazuduši, norādot viltotas adreses.
• Seksuālie likumpārkāpēji var izdarīt noziegumus ārpus savas apkaimes, kur viņi nav viegli identificējami.
• Paziņošanas likumi var radīt viltus drošības sajūtu, lai gan vislielāko apdraudējumu bērniem rada ģimenes locekļi un ģimenes draugi.
• Dažās valstīs informācija par likumpārkāpējiem tiek izpausta tikai tad, ja amatpersonas nolemj, ka tas ir nepieciešams.
• Lai gan daudzas valstis ir atvērtas un informāciju par likumpārkāpējiem atklāj labprāt, dažās valstīs ir ļoti ierobežotas iespējas noteikt, kam šī informācija tiek izpausta.
• Cilvēki, kas iekļauti dzimumnoziedznieku sarakstā, var tikt pakļauti vigilances aktu draudiem vai kļūt par bezpajumtniekiem.
• Noziedznieku datubāzes var būt neprecīzas un var sajaukt vienu personu ar citu.
• Iespējams, ka vienošanās par atzīšanos un ciešanu var novest pie mazāk smagas apsūdzības, kas neprasa reģistrēties kā dzimumnoziedzniekam.
• Dažiem likumpārkāpējiem, kas nerada draudus sabiedrībai, var būt jāreģistrējas, piemēram, personai, kas notiesāta par dzimumnoziegumu ar līdzīga vecuma nepilngadīgu personu saskaņā ar likumā noteikto izvarošanas likumu.