Norvēģijas jūra — definīcija, atrašanās vieta, dziļums un resursi
Atklāj Norvēģijas jūru — atrašanās vietu, vidējo dziļumu, bagātīgus naftas, dabasgāzes un zivju resursus, straumes un ietekmi uz klimatu vienā pārskatāmā rakstā.
Norvēģijas jūra ir Atlantijas okeāna ziemeļu daļas Ziemeļatlantijas okeāna pierobežas jūra uz ziemeļrietumiem no Norvēģijas. Tā atrodas starp Ziemeļjūru un Grenlandes jūru, savienojoties ar Ziemeļatlantijas okeānu rietumos un ar Barenca jūru ziemeļaustrumos. Dienvidrietumos to no plašākas Atlantijas atdala zemūdens grēda, kas stiepjas starp Islandi un Fēru salām, savukārt ziemeļos no Grenlandes jūras to atdala Jana Majena grēda. Šī ģeogrāfija padara Norvēģijas jūru par svarīgu pārrobežu ūdensceļu un ekosistēmu, kur satiekas gan Atlantijas, gan Arktikas ietekmes.
Atrašanās vieta un robežas
Norvēģijas jūra aptver plašu rajonu starp Skandināvijas krastiem un Atlantijas atvērumu uz ziemeļiem. Daļa jūras atrodas Norvēģijas ekonomiskajā zonā (EEZ), tomēr nozīmīga daļa ir starptautiskie ūdeņi. Jūras robežas un saistītās ekonomiskās intereses bieži tiek regulētas ar starptautisku sadarbību, jo šajā reģionā notiek aktīva zveja, naftas un gāzes ieguve, kā arī kuģošana.
Dziļums un ģeoloģija
Vairākums Norvēģijas jūras grunts nav kontinentālā šelfa — tā vietā pamatā dominē dziļā okeāna baseins. Vidējais dziļums ir aptuveni 2 000 m, bet vietām jūras gultne iegrimst vēl dziļāk — maksimālais dziļums ir apmēram 3 000–3 500 m. Reģionā sastopamas gan dziļūdens līdzenumi, gan nogulumu grēdas un vulkāniskas struktūras, īpaši tuvu Islandei un Jana Majena reģionam.
Straumes, temperatūra un ledus
Svarīgs faktors Norvēģijas jūras klimatā ir siltā Ziemeļatlantijas straume (North Atlantic Current) un tās gala posmi, kas piegādā siltu un sāļāku Atlantijas ūdeni no dienvidiem. Tas uztur salīdzinoši siltu ūdens temperatūru piekrastes zonās un nodrošina to, ka Norvēģijas jūra dažviet visu gadu paliek bez ledus — pretstatā daļai Arktikas jūru. Tomēr dziļākos slāņos var ieplūst aukstākas, blīvākas Arktikas ūdens masas, kas ietekmē ūdens slāņošanos un bioloģiskos procesus.
Dzīvība un bioloģiskā daudzveidība
Norvēģijas jūra ir bioloģiski produktīva zona. Piekrastes rajonos, kur notiek barības vielu uzplūde no dziļākiem slāņiem, attīstās planktona ziedēšanās, kas baro zivju kāpuru un pieaugušās zivis. Piekrastēs un iekšējās zonās ir bagātīgas zivju populācijas, ieskaitot rūpnieciskās sugas, kas šeit ierodas nārstot no attālākām Atlantijas daļām. Šīs jūras nodrošinātā barības bāze atbalsta gan vietējo zveju, gan lielāku Atlantijas jūras ekosistēmu.
Resursi un ekonomiskā nozīme
Jūras dibenā un nogulumos ir nozīmīgas enerģijas rezerves — zem Norvēģijas jūras grunts ir atrastas bagātīgas naftas un dabasgāzes nogulas, un tās tiek komerciāli izmantotas, galvenokārt no Norvēģijas kontinentālā šelfa piekrastes rajoniem. Papildus hidrokarbonu resursiem, Norvēģijas jūra ir svarīga zvejas vieta un kuģošanas maršrutu daļa (piemēram, piekļuve norvēģu ostām un tranzīts starp Atlantiju un Arktiku).
Vides problēmas un aizsardzība
- Intensīva zveja var izraisīt resursu pārzveju un ietekmēt ekosistēmu līdzsvaru.
- Naftas un gāzes ieguve rada risku ekoloģiskiem incidentiem (piem., noplūdēm) un traucējumus jūras dibenā.
- Globāla klimata pārmaiņa maina straumju režīmus, ūdens temperatūru un skābuma līmeni (acidifikāciju), kas ietekmē sugām pieejamo dzīves telpu un migrācijas maršrutus.
Lai samazinātu negatīvo ietekmi, reģionā pastāv gan nacionāli, gan starptautiski vides aizsardzības pasākumi, monitoringa programmas un reģionālas sadarbības iniciatīvas.
Pētniecība un starptautiskā sadarbība
Norvēģijas jūra ir intensīvi pētīta no zinātniskā viedokļa — tiek veikti hidroloģiskie, bioloģiskie un ģeoloģiskie pētījumi, lai izprastu straumu dinamiku, klimata ietekmi un resursu stāvokli. Starptautiskas organizācijas un līgumi regulē zveju, vides aizsardzību un resursu izmantošanu, veicinot ilgtspējīgu pieeju šī reģiona saglabāšanai.
Kopsavilkumā: Norvēģijas jūra ir dziļa, ģeoloģiski dažāda un bioloģiski bagāta jūras teritorija ar lielu ekonomisko nozīmi — zivju resursiem, naftu un dabasgāzi. Tā notur siltā Ziemeļatlantijas straume, kas padara to salīdzinoši ledusbrīvu, taču reģiona ilgtspēja prasa rūpīgu resursu pārvaldību un starptautisku sadarbību.
Vestfjordens ar Lofotu arhipelāga kalniem no Løvøy salas Steigenā. Vågakaillen (942 m) ir augstāka no divām virsotnēm attēla centrā.
Fitoplanktona ziedēšana Norvēģijas jūrā.
Flora un fauna
Norvēģijas jūra ir pārejas zona starp boreālajiem un arktiskajiem apstākļiem. Tajā sastopama abu reģionu flora un fauna. Daudzu arktisko sugu dienvidu robeža šķērso Ziemeļu ragu, Islandi un Norvēģijas jūras centru. Boreālo sugu ziemeļu robeža ir pie Grenlandes jūras un Norvēģijas jūras un Barenca jūras robežām. Šie apgabali pārklājas. Dažas sugas, piemēram, ķemmīšgliemezis Chlamys islandica un moivas, parasti dzīvo šajā apgabalā starp Atlantijas okeānu un Ziemeļu Ledus okeānu.
Planktons un jūras grunts organismi
Lielākā daļa ūdensdzīvnieku Norvēģijas jūrā atrodas augšējos slāņos. Saskaņā ar aplēsēm visā Ziemeļatlantijas okeāna daļā tikai 2 % biomasas atrodas dziļumā zem 1000 metriem un tikai 1,2 % ir jūras dibena tuvumā.
Fitoplanktona ziedēšanas laikā dominē hlorofils, un tā maksimums ir ap 20. maiju. Galvenās fitoplanktona formas ir diatomas, jo īpaši Thalassiosira un Chaetoceros ģints. Pēc pavasara ziedēšanas dominē Phaecocystis pouchetti ģints haptofīti.
Zooplanktonu galvenokārt veido kopepodi Calanus finmarchicus un Calanus hyperboreus. C. hyperboreus ir visspēcīgākais Arktikas ūdeņos. Tās ir lielākāsdaļas jūras plēsēju galvenā barība. Svarīgākās krilu sugas ir Meganyctiphanes norvegica, Thyssanoessa inermis un Thyssanoessa longicaudata. Atšķirībā no Grenlandes jūras šeit ir daudz kaļķakmens planktona (Coccolithophore un Globigerinida).
Pandalus borealis sugas garnelēm ir svarīga loma zivju, jo īpaši mencu un putasu, uzturā. Norvēģijas jūras īpatnība ir lieli Lophelia pertusa koraļļu rifi, kas sniedz patvērumu dažādām zivju sugām.
Zivis
Norvēģijas piekrastes ūdeņi ir Ziemeļatlantijas siļķu populāciju svarīgākā nārsta vieta, un nārsts notiek martā. Ikri peld virspusē, un ziemeļu straume tās izskalo piekrastē. Neliela siļķu populācija paliek fjordos un gar Norvēģijas ziemeļu piekrasti, bet lielākā daļa vasaru pavada Barenca jūrā, kur barojas ar bagātīgu planktonu. Sasniegušas pubertāti, siļķes atgriežas Norvēģijas jūrā. Reņģu krājumi dažādos gados ievērojami mainās. Tā palielinājās 20. gadsimta 20. gados, pateicoties maigākam klimatam, un tad turpmākajās desmitgadēs līdz 1970. gadam samazinājās; tomēr samazināšanos vismaz daļēji izraisīja pārzveja. Izšķīlušos reņģu mazuļu biomasa samazinājās no 11 miljoniem tonnu 1956. gadā līdz gandrīz nullei 1970. gadā; tas ietekmēja ne tikai Norvēģijas jūras, bet arī Barenca jūras ekosistēmu.
Kopš 1987. gada vides un zvejas noteikumu ieviešanas rezultātā reņģu populācijas ir daļēji atjaunojušās. Šo atjaunošanos pavadīja moivu un mencu krājumu samazināšanās. Lai gan moivas guva labumu no zvejas samazināšanās, temperatūras paaugstināšanās 80. gados un konkurence par barību ar reņģēm izraisīja gandrīz pilnīgu moivu mazuļu izzušanu no Norvēģijas jūras. Tajā pašā laikā veco moivu populācija tika ātri izķerta. Tas samazināja arī mencu - galveno moivas plēsēju - populāciju, jo reņģes joprojām bija pārāk mazskaitlīgas, lai mencu uzturā aizstātu moivu.
Siļķu un moivsvārču (Micromesistius poutassou) krājumu samazināšanās ir bijusi izdevīga, jo tie ir kļuvuši par galvenajiem planktona plēsējiem. Zilā putasu nārsts britu salu tuvumā. Jūras straumes ikrus aiznes uz Norvēģijas jūru, un arī pieaugušie īpatņi peld tur, lai izmantotu barības krājumus. Vasaru un ziemu līdz pat februārim mazuļi pavada Norvēģijas piekrastes ūdeņos un pēc tam atgriežas siltākos ūdeņos uz rietumiem no Skotijas. Norvēģijas polārā menca galvenokārt sastopama Barenca jūrā un Svalbāras arhipelāgā. Pārējā Norvēģijas jūras daļā tā sastopama tikai vairošanās sezonā pie Lofotu salām, savukārt Pollachius virens un pikša nārsto piekrastes ūdeņos. Makrele ir svarīga komerciāla zivs. Koraļļu rifos dzīvo dažādas Sebastes ģints sugas.
Zīdītāji un putni
Norvēģijas jūrā ir liels skaits minke, kalnaino, sei un orka vaļu. Piekrastes ūdeņos sastopami baltie knābja delfīni. Orkas un daži citi vaļi vasaras mēnešos ierodas jūrā baroties. Tie seko siļķu bariem jūrā. Minke vaļi, kuru kopējā populācija ir aptuveni 110 000, ir visbiežāk sastopamie vaļi jūrā. Tos medī Norvēģija un Islande, un Norvēģijai ir piešķirta kvota aptuveni 1000 gabalu gadā. Atšķirībā no pagātnes tos galvenokārt medī gaļas, nevis tauku un eļļas dēļ.
Kādreiz šajā apgabalā ir dzīvojis garkājainais valis. Pēc intensīvām vaļu medībām 19. gadsimtā tas gandrīz izzuda no Norvēģijas jūras, un uz laiku bija izzudis visā Ziemeļatlantijas okeānā. Līdzīgi arī zilais valis savulaik veidoja lielas grupas starp Jana Majena salu un Špicbergenas salu, bet mūsdienās tas gandrīz nav sastopams. Norvēģijas jūrā ziemeļblusaino vaļu var redzēt reti. Citi lieli jūras dzīvnieki ir kapuci un roņi, kā arī kalmāri.
Nozīmīgas Norvēģijas jūras ūdensputnu sugas ir pūkpīles, ķīvītes un gundegas.
Siļķes
Moivas ir parasta Atlantijas okeāna un Arktikas pārejas ūdeņu zivs.
Roku kalmārs Gonatus fabricii
Jautājumi un atbildes
J: Kur atrodas Norvēģijas jūra?
A: Norvēģijas jūra atrodas uz ziemeļrietumiem no Norvēģijas, starp Ziemeļjūru un Grenlandes jūru.
J: Kas atdala Norvēģijas jūru no Atlantijas okeāna?
A: Norvēģijas jūru no Atlantijas okeāna atdala zemūdens grēda, kas stiepjas starp Islandi un Fēru salām.
J: Kas atdala Norvēģijas jūru no Grenlandes jūras?
A: Jana Majena grēda atdala Norvēģijas jūru no Grenlandes jūras.
J: Kāds ir Norvēģijas jūras dibena dziļums?
A: Lielākā daļa Norvēģijas jūras dibena atrodas vidēji aptuveni divu kilometru dziļumā.
J: Kādi vērtīgi resursi ir atrodami Norvēģijas jūras dibenā?
A: Norvēģijas jūras dibenā ir bagātīgas naftas un dabasgāzes iegulas, un tās tiek komerciāli izmantotas.
J: Kāds ir Norvēģijas jūras klimats?
A: Norvēģijas jūrā visu gadu nav ledus, pateicoties siltajai Ziemeļatlantijas straumei, kas nodrošina stabilu un augstu ūdens temperatūru.
J: Kāda ir jūras dzīve Norvēģijas jūrā?
A: Norvēģijas jūras piekrastes zonas ir bagātas ar zivīm, kas nārsta laikā ierodas no Ziemeļatlantijas.
Meklēt