Salons (parlour, viesistaba) — nozīme, vēsture un lietojumi

Salons (viesistaba): nozīme, vēsture un lietojumi — uzzini par salona lomu kultūrā, arhitektūrā un ikdienā no Bībeles līdz mūsdienām.

Parlour (jeb salons) ir cēlies no franču valodas vārda parloir, kas nozīmē "runāt". Salons ir telpa mājā, kur cilvēki varēja tikties. Turcijā to sauc par kiosku. Bībelē (Tiesnešu 3:20) ir runa par "vasaras salonu" - nelielu istabu, kas bija uzbūvēta uz mājas jumta, ar atvērtiem logiem, lai varētu uztvert vēju. Tai ir durvis uz āru, pa kurām var ienākt apmeklētāji. Papildus šai ērtībai salons tradicionāli kalpoja kā pieņemšanas vai uzņemšanas telpa viesiem, sarunām un atpūtai — tādēļ vārdi parlour un salon vairākos valodiskos kontekstos saistās ar runu, viesmīlību un publiskumu.

Dažviet Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs ar vārdu "salons" tiek apzīmēti noteikta veida restorāni, piemēram, "saldējuma salons" un "picērijas salons". Ir arī "alus saloni", vīna saloni vai vismaz vienā gadījumā "spageti salons". Vārds "salons" ir izmantots pat kafejnīcas apzīmēšanai kā "kafijas salons". Tas var nozīmēt arī īpašu pakalpojumu uzņēmumu, piemēram, tetovēšanas salonu. Mūsdienās angļu valodā bieži lieto arī tādus savienojumus kā beauty salon (skaistumkopšanas salons) vai hair salon (frizētava); vēsturiskā nozīmē "parlour" arī tiek saistīts ar viktoriānisma laika mājsaimniecību un mājas biroja vai pieņemšanas telpas funkcijām.

Bībelē 1.Ķēn.28:11 minētie "iekšpagalmi" bija nelielas istabas vai kambarīši, ko Salamans uzcēla visapkārt Tempļa divām pusēm un vienam galam (1.Ķēn.6:5). Daži cilvēki uzskata, ka iekšpagalmi, iespējams, bija lievenis un svētnīca. Šāda veida nelielas telpas agrīnās būvniecības tradīcijās bieži pildīja gan praktiskas (skatīšanās, novērošanas), gan sociālas funkcijas — tās varēja kalpot par vietu atpūtai, uzņemšanai vai klusām sarunām pie baznīcas vai mājas ēkas.

Viduslaiku kristietības tradīcijās viesistaba bija viena no divām klostera telpām. "Ārējā zāle" bija telpa, kurā mūki vai mūķenes varēja satikt apmeklētājus un veikt darījumus ar cilvēkiem ārpus klostera. Parasti tā parasti atradās klostera ēku rietumu daļā, netālu no galvenās ieejas. Iekšējā zāle atradās ārpus klostera, blakus kapitula ēkai, klostera austrumu korpusā. Lielākā daļa reliģisko ordeņu vēlējās, lai klostera telpās būtu klusums, jo tur mūki mācījās. Iekšējais kambaris bija vieta, kur mūki varēja sarunāties, netraucējot pārējiem klostera iemītniekiem. Šāda dalīšana starp publisko un privāto telpu — kur viena zona domāta ārējiem kontaktiem un cita iekšējām vajadzībām — ir tipiska arī daudzām citām sabiedriskajām un privātajām ēkām vēsturē.

Mūsdienās salons ir oficiāla viesistaba lielā mājā vai savrupmājā. 19. gadsimta beigās tā bieži bija oficiāla telpa, ko izmantoja tikai svētdienās vai īpašos gadījumos, bet nedēļas laikā tā bija slēgta. Viesistabā ģimene glabāja savas labākās mēbeles, mākslas darbus un citas lietas. Mirušā cilvēka ķermeni izstādīja salonā, kamēr organizēja bēru ceremoniju. 20. gadsimtā arhitekti un dekoratori ir mainījuši telpas izmantošanu. Lielākajā daļā māju viesistaba ir aizstāta ar dzīvojamo istabu. Kopš 20. gadsimta vidus daudzu kultūru mājokļos ir pieaugusi tendence uz brīvāku, multifunkcionālu dzīvojamo telpu, kur viesistabas formalitāte samazinās, bet sociālā funkcija — mijiedarbība ar viesiem, atpūta un ikdienas dzīve — saglabājas.

Salona dizains un mēbeles tradicionāli atspoguļoja saimnieka statusu un gaumi: orsonātas krēsli, dīvāni, kafijas galdiņi, servanta skapji un paklāji bieži bija īpaši atlasīti, lai radītu oficiālu, viesiem piemērotu vidi. Etiķete arī noteica, kuri viesi tiek aicināti uz salonu, kā tiek rīkotas sarunas un kā tiek pieņemti viesi — tas bija īpaši svarīgi augstākajās sabiedrības aprindās 18.–19. gadsimtā.

Salons kā sociāla parādība ir attīstījies arī par intelektuālu un kultūras tikšanās vietu — tā sauktie literārie vai filozofiskie saloni, ko 17.–19. gadsimtā rīkoja slavenas saimnieces (salonnières), pulcējot rakstniekus, domātājus un māksliniekus, lai apspriestu idejas, dzeju un politiku. Francijas kultūrā pastāvēja arī mākslas izstāžu tradīcija — slavens ir, piemēram, Parīzes "Salon", kas bija oficiāla izstādes vieta un spēcīgi ietekmēja mākslas pasauli.

Tipiski mūsdienu salonu veidi (pielietojumi un saīsinājumi):

• Mājas salons / viesistaba — oficiālā vai ikdienas telpa atpūtai, viesu uzņemšanai un ģimenes sanākšanām.
• Skaistumkopšanas salons — pakalpojumu vieta (manikīrs, frizūras, kosmētika).
• Frizētava (hair salon) — frizieru pakalpojumi un matu kopšana.
• Restorāna tipa saloni — piemēram, saldējuma salons, picērijas salons, kafijas salons u.c., kas norāda preču vai pakalpojumu specializāciju.
• Kultūras saloni — rakstnieku, mākslinieku un intelektuāļu tikšanās vietas, diskusiju un izstāžu telpas.
• Speciālizēti pakalpojumu saloni — tetovēšanas salons, autoservisa salons u.c., kur "salons" nozīmē specializētu uzņēmumu vai pakalpojumu vietu.

Kopsavilkumā, salons ir daudznozīmīgs jēdziens, kas vēsturē un mūsdienās aptver gan privātu viesistabu, gan sabiedrisku tikšanās vietu, pakalpojumu uzņēmumu vai kultūras telpu. Tā funkcija un nozīme mainās atkarībā no laika, ģeogrāfijas un sociālā konteksta — no reliģiskām vai administratīvām nodarbēm klosterī līdz viktoriānisma oficiālajam parādes interjeram un mūsdienu daudzfunkcionālajai dzīvojamajai telpai.

Jautājumi un atbildes

J: Ko nozīmē vārds "parkour"?

J: Kā viduslaiku kristiešu klosteros izmantoja viesistabu?

J: Kādi ir citi vārda "salons" lietojumi?

Jautājums: Kur saskaņā ar 1. Laiku 28:11 Salamans uzcēla iekšējos kambarus?

Jautājums: Kas ir vasaras kambaris, kas minēts Tiesnešu 3:20?

J: Kā 20. gadsimtā mainījās šīs telpas izmantošana?

Meklēt pēc burta