Kapujas hercogiste (latīņu: Principatus Capuae vai Capue, itāļu: Principato di Capua) bija valsts Itālijas pussalas dienvidos. Tā pastāvēja no 9. gadsimta līdz 11. gadsimtam. Lielāko daļu savas vēstures tā praktiski bija neatkarīga, bet oficiāli atradās gan Rietumu, gan Austrumromas impērijas (Bizantijas) pakļautībā atkarībā no politiskās situācijas un alianšu izmaiņām. Kapujas centrs bija pilsēta Kapua (mūsdienās Santa Maria Capua Vetere un apkārtne) reģionā, kas šodien atrodas Kampānijā un kurai bija stratēģiska pozīcija gar Via Appia — svarīgu tirdzniecības un militāru ceļu starp Romas un Neapoles apkārtni.
Vēstures gaita
Sākotnēji Kapua bija gastaldāts Beneventas kņazistē — amatieru teritorija, kuru pārvaldīja vietējais gastalds, kas bija lombardu varas pārstāvis. Vēlākais 9. gadsimtā, amid Beneventas iekšpolitiskām krīzēm un teritoriālām sadalēm, Kapua nostiprināja savu vietējo varu un arvien biežāk darbojās kā patstāvīgs politisks centrs. Vēlāk tā nonāca Salernas kņazistes ietekmē kā grāfiste, taču faktiski valdnieki bieži stājās pretī citiem dienviditāliešu spēkiem, tostarp Beneventam, Salernai un Bizantijai.
Pārvaldība, sabiedrība un ekonomika
Kapujas valdnieki veidoja vietējo lombardu dinastiju, parasti ar uzvārdiem Landulf un līdzīgiem, kas valdīja kā prinči vai hercogi, izmantojot gan lombardu, gan romiešu titulātūru (piem., princeps, dux). Valsts administrācija balstījās uz feodālām attiecībām: zemes īpašums, vietējie bruņinieki un baznīcas institūcijas (īpaši tuvumā esošā Monte Cassino abatija) spēlēja lielu lomu politiskajā un ekonomiskajā dzīvē. Agrārā ražošana, vietējā tirdzniecība pa Via Appia un nodokļi nodrošināja ienākumus, savukārt Kapua bieži kalpoja kā militāra bāze reģionālajos konfliktos.
Starptautiskās attiecības
Kapujas prinči sevi pozicionēja kā reģionāla varas centrs, kas slēdza un lauza alianses ar Rietumu frankiem, Bizantiju, ka arī ar kaimiņu lombardu kņazistēm (Beneventa, Salerna). Kapujas attiecības ar Romas baznīcu bija nozīmīgas — prinči meklēja gan papes atbalstu, gan reālu politisku leģitimizāciju. Tā kā Dienviditālijā sastopamas gan latīņu, gan grieķu kultūras ietekmes, Kapujā bija redzama kultūru saplūsme — tiesiskie ieradumi, reliģiskā prakse un valodas mijiedarbība.
Normāņu iekarošana un mantojums
Kapujas lombardu valdīšanu izbeidza 11. gadsimta vidū notikušās normāņu ekspansijas. 1058. gadā Kapua tika iekarota normāņu bruņinieku vadībā, kuru vidū izcēlās Drengotu (Aversa) dzimta — šī pārmaiņa nozīmēja, ka Kapua kļuva par vienu no normāņu pārvaldītajiem Dienviditālijas centriem. Pēc pārejas zem normāņu varas teritorija pakāpeniski tika integrēta plašākās normāņu valsts struktūrās, un vēlāk — 12. gadsimtā — tajā iekļaujas Normāņu–Svebiešu Karaliste jeb Sicīlijas karaļvalsts ietekmē.
Vēsturiskā nozīme
Kapujas principāts bija tipisks piemērs tam, kā postromiešu un lombardu feodālās formas savienojās un attīstījās viduslaiku Dienviditālijā. Tas kalpoja gan kā militārs un politisks spēlētājs reģionā, gan kā kultūras un ekonimisks centrs, kas ietekmēja tirdzniecību un zemkopību apkārtējā līdzenumā. Kapujas vēsture atspoguļo plašākas norises — Bizantijas un franku ietekmes, lombardu varas fragmentāciju un beigās normāņu konsolidāciju Dienviditālijā.
