Ričards II (apm. 963–1026), saukts Labais (franču: Le Bon), bija Normandijas hercogs no 996. līdz 1026. gadam. Viņš bija Ričarda I ("Bezbaidīgā") dēls un turpināja sava tēva darbu, nostiprinot hercoga varu un valsts institūcijas.
Biogrāfija
Ričards II nāca pie varas pēc tēva nāves 996. Viņš centās padarīt dučiju par centralizētāku un greznāku pārvaldes centru — daļēji modelējot savu galmu un dzīvesveidu pēc karaļiem, lai hercoga ērtības un ceremonijas līdzinātos karaļnama ierastībai. Šī prakse nostiprināja Normandijas dučijas autoritāti un statusu Rietumeiropā.
Ričards bija plaši pazīstams kā kristīgas baznīcas patrons. Viņš atbalstīja klosteru un baznīcu atjaunošanu, ziedoja zemes labumiem reliģiskām institūcijām un veicināja garīdzniecības lomu sabiedrībā. Lai nostiprinātu hercogu prestižu un Normandijas vēstures leģitimitāti, viņš uzdeva Dudo no Sen‑Kventēna (Dudo of Saint‑Quentin) uzrakstīt hercogu hroniku — slaveno darbu, kas attēlo Normandijas valdnieku izcelsmi, varoņdarbus un kristīgo patronāžu (latīņu valodā pazīstams kā De moribus et actis primorum Normanniae ducum).
Ričarda II ģimenes dzīvē svarīga loma bija dinastiskajām saitēm. Viņš šķīra attiecības ar kaimiņiem politisku laulību un alianšu ceļā; no viņa dzima mantoņi, kuri turpināja Normandijas valdīšanu — visīstākpiemēram, dēli Ričards III un Roberts I (Robert the Magnificent), kurš vēlāk kļuva par Viljama I (Viljama I — Normandijas Viljema, kas vēlāk kļuva par Anglijas karaļvil) tēvu.
Mantojums un nāve
Ričards II nomira 1026. Viņa valdīšana tiek atzīta par laiku, kad Normandija kļuva stingrāka politiski un kultūras ziņā — tika stiprināta dučijas administrācija, paplašināta aristokrātiskā galma loma un pastiprināta baznīcas atbalsta prakse. Pasūtītais Dudo darbs vēlāk kļuva par svarīgu informācijas avotu par Normandijas agrīnajiem valdniekiem, lai gan tas jālasa arī kā hagiogrāfisks un politiski motivēts darbs.
Ričarda II mantojums bija būtisks turpmākajai Normandijas un Ziemeļfrancijas attīstībai: viņa nostiprinātā varas centrāla struktūra un kultūras patronāža radīja pamatu, uz kura uzauga nākamās paaudzes, tostarp Viljama I ceļš uz nozīmi Eiropas vēsturē.
