Ričards II Labais — Normandijas hercogs (996–1026), biogrāfija
Ričards II Labais (996–1026) — Normandijas hercogs, pirmais ar hercoga titulu, cēla dižciltīgu muižu un pasūtīja Dudo hercogu hroniku. Biogrāfija.
Ričards II (apm. 963–1026), saukts Labais (franču: Le Bon), bija Normandijas hercogs no 996. līdz 1026. gadam. Viņš bija Ričarda I ("Bezbaidīgā") dēls un turpināja sava tēva darbu, nostiprinot hercoga varu un valsts institūcijas.
Biogrāfija
Ričards II nāca pie varas pēc tēva nāves 996. Viņš centās padarīt dučiju par centralizētāku un greznāku pārvaldes centru — daļēji modelējot savu galmu un dzīvesveidu pēc karaļiem, lai hercoga ērtības un ceremonijas līdzinātos karaļnama ierastībai. Šī prakse nostiprināja Normandijas dučijas autoritāti un statusu Rietumeiropā.
Ričards bija plaši pazīstams kā kristīgas baznīcas patrons. Viņš atbalstīja klosteru un baznīcu atjaunošanu, ziedoja zemes labumiem reliģiskām institūcijām un veicināja garīdzniecības lomu sabiedrībā. Lai nostiprinātu hercogu prestižu un Normandijas vēstures leģitimitāti, viņš uzdeva Dudo no Sen‑Kventēna (Dudo of Saint‑Quentin) uzrakstīt hercogu hroniku — slaveno darbu, kas attēlo Normandijas valdnieku izcelsmi, varoņdarbus un kristīgo patronāžu (latīņu valodā pazīstams kā De moribus et actis primorum Normanniae ducum).
Ričarda II ģimenes dzīvē svarīga loma bija dinastiskajām saitēm. Viņš šķīra attiecības ar kaimiņiem politisku laulību un alianšu ceļā; no viņa dzima mantoņi, kuri turpināja Normandijas valdīšanu — visīstākpiemēram, dēli Ričards III un Roberts I (Robert the Magnificent), kurš vēlāk kļuva par Viljama I (Viljama I — Normandijas Viljema, kas vēlāk kļuva par Anglijas karaļvil) tēvu.
Mantojums un nāve
Ričards II nomira 1026. Viņa valdīšana tiek atzīta par laiku, kad Normandija kļuva stingrāka politiski un kultūras ziņā — tika stiprināta dučijas administrācija, paplašināta aristokrātiskā galma loma un pastiprināta baznīcas atbalsta prakse. Pasūtītais Dudo darbs vēlāk kļuva par svarīgu informācijas avotu par Normandijas agrīnajiem valdniekiem, lai gan tas jālasa arī kā hagiogrāfisks un politiski motivēts darbs.
Ričarda II mantojums bija būtisks turpmākajai Normandijas un Ziemeļfrancijas attīstībai: viņa nostiprinātā varas centrāla struktūra un kultūras patronāža radīja pamatu, uz kura uzauga nākamās paaudzes, tostarp Viljama I ceļš uz nozīmi Eiropas vēsturē.
Ričarda II Labā statuja kā daļa no sešu Normandijas hercogu statujas Falaīzē.
Karjeras sākums
Ričards II bija vecākais Ričarda I Bezbailīgā un Gunnoras dēls. 996. gadā viņš pārņēma tēva troni Normandijas hercoga amatā. Viņa nepilngadības laikā, kas bija viņa valdīšanas pirmie pieci gadi, viņa regents bija viņa tēvocis Ivrejas grāfs Ralfs. Ralfs Riharda valdīšanas sākumā apspieda zemnieku sacelšanos.
Rihards bija ļoti reliģiozs, tāpat kā viņa valdnieks Francijas karalis Roberts II. Ričards izmantoja savu armiju, lai atbalstītu karali pret Burgundijas hercogisti. Viņš noslēdza laulības aliansi ar Bretaņu, apprecot savu Normandijas māsu Havīzi ar Bretaņas hercogu Džefrīju I. Tā kļuva par dubultu aliansi, kad viņš apprecēja Džefrija māsu, Bretaņas hercogieni Judīti.
Vikingi un Anglija
gadsimta 980. gados vikingi atkal sāka uzbrukt Anglijai. Pēc tam viņi šķērsoja Lamanša šaurumu un devās uz Normandiju, lai pārdotu savu laupījumu. Normandiešu un vikingu attiecības bija labas. Ričarda tēvs 960. gados bija nolīgis vikingu algotņus. Viņš arī ļāva viņiem atrast drošu patvērumu Normandijā. Tas radīja problēmas Anglijā un ar pāvestu Romā. Pāvesta pārstāvji 990. gadā vienojās par līgumu starp Angliju un Normandiju. Ričards I piekrita neatbalstīt Anglijas ienaidniekus (tostarp vikingus). No 997. līdz 1000. gadam vikingu karaspēks vairākas reizes uzbruka Veseksai. Ričards II 1000. gadā ieradās Normandijā, un Ričards II ļāva viņiem izkāpt krastā. Tas lauza līgumu starp viņa tēvu un Anglijas karali. 1000.-1001. gadā angļi uzbruka Normandijai Kotentīnas pussalā. Šo uzbrukumu vadīja Anglijas karalis Ētelreds Ungrīdais. Etelreds bija devis pavēli Ričardu sagūstīt, saslēgt važās un nogādāt Anglijā. Taču angļi nebija gatavi normāņu jātnieku ātrajai reakcijai un ātri cieta sakāvi.
Ričards vēlējās noslēgt mieru ar Anglijas karali. Viņš apprecēja savu māsu Emmu Normandijas karalim Etelredam. Etelreds kā pūru Emmai dāvināja Ekseteras pilsētu. Šī laulība izrādījās nozīmīga, jo vēlāk Ričarda mazdēls Vilhelms Uzvarētājs ieguva tiesības pretendēt uz Anglijas troni. Kad 1013. gadā Svins Forkbārds iebruka Anglijā, Emma ar abiem saviem dēliem Edvardu un Alfrēdu aizbēga uz Normandiju. Pēc troņa zaudēšanas karalis Etelreds drīz vien sekoja viņam. Drīz pēc Etelreda nāves Anglijas karalis Knuts piespieda Emmu apprecēties ar viņu. Hercogs Ričards bija spiests atzīt jauno režīmu, jo viņa māsa atkal bija karaliene.
Normana prestižs
Ričards II pasūtīja savam kalpotājam un priesterim Dudo no Sen Kventēna uzrakstīt par viņa senčiem. Viņam bija jāstāsta par Normandijas hercogiem tā, lai parādītu viņu kristīgo morāli. Viņš vēlējās, lai viņi tiktu parādīti kā labi un godīgi vadoņi, kas, neraugoties uz franku kaimiņu slikto uzvedību, izveidoja Normandiju. Daži vēsturnieki to dēvē par propagandas darbu. Lai gan tajā ir vairāki stāsti un leģendas, Dudo nekur nav apgalvojis, ka šie stāsti ir fakti. Kad viņš rakstīja savu darbu par Normandijas pirmo hercogu paražām un darbiem, Dudo, šķiet, bija sasniedzis savu mērķi "viscēlākajā stilā izstāstīt stāstu par cēlu likteni".
1025. un 1026. gadā Rihards apstiprināja sava priekšteča Rollo dāvinājumus Sen-Oenam Ruānā. Viņš dāvināja daudzus citus dāvinājumus klosteriem. To nosaukumi norāda uz teritorijām, kuras Rihards kontrolēja: Kēna, Everecina, Kotentēna, Kū un Ruāna.
Ričards II nomira 1026. gada 28. augustā.
Ričards II (pa labi) kopā ar Mon Senmišela abatu (vidū) un Loteru no Francijas (pa kreisi)
Laulības
Vispirms viņš ap 1000. gadu apprecējās ar Britānijas Konana I meitu Juditu (992-1017), no kuras viņam bija šādi bērni:
- Ričards III Pēc tēva pārņēma hercoga amatu.
- Alise Normandijas, precējusies ar Burgundijas grāfu Renē I.
- Roberts (ap 1005/7), Normandijas hercogs pēc sava brāļa.
- Viljams, mūks no Fēkampas.
- Eleonora, precējusies ar Flandrijas grāfu Balduīnu IV
- Matilda, mūķene no Fekampa, d. 1033. gadā
Otrkārt, viņš apprecējās ar Poppu no Envermeu. Viņiem bija šādi bērni:
- Maugers, Ruānas arhibīskaps
- Vilhelms no Talū, Arkas grāfs
Nelegitīmie bērni
- Papija", Gulberta, Sen Valerī-ans-Ko advokāta, sieva
Meklēt