Asins serums — definīcija, sastāvs, seroloģija un medicīniskā lietošana

Asins serums — definīcija, sastāvs un seroloģija. Uzzini, kā serums veidojas, kādas vielas satur un tā loma diagnostikā, antivielu noteikšanā un medicīniskā lietošanā.

Serums ir dzeltenīgi dzidrs šķidrums, kas ir asins sastāvdaļa. Tas nesatur baltos vai sarkanos asinsķermenīšus vai recēšanas faktoru fibrinogēnu. Faktiski serums ir asins plazma bez fibrinogēniem. Serumā ietilpst visas olbaltumvielas, kas netiek izmantotas asins recēšanā (koagulācijā), kā arī visi elektrolīti, antivielas, antigēni, hormoni un citas vielas (piemēram, zāles un mikroorganismi).

Definīcija un sastāvs

Serums veidojas, kad asinis tiek atstātas sarecēt un pēc tam centrifugētas, lai atdalītu cietās sastāvdaļas no šķidrās frakcijas. Seruma galvenās sastāvdaļas:

• plazmas olbaltumvielas (izņemot fibrinogēnu), tostarp albumīns un dažādas globulīnu grupas;
• antivielas (imūnglobulīni), kas nodrošina imūno atbildi;
• metabolisma galaprodukti (piemēram, glikoze, urīnskābe);
• elektrolīti (Na+, K+, Cl−, Ca2+ u.c.);
• hormoni un bioķīmiski marķieri, kas tiek mērīti diagnostikā;
• pārnēsātas zāļu sastāvdaļas un reto gadījumos mikroorganismi vai to produkti.

Atšķirība starp plazmu un serumu

Galvenā atšķirība: no antikoagulētām asinīm iegūst plazmu, kas satur fibrinogēnu un citus svešos recēšanas faktorus; no sarecējušām asinīm iegūst serumu bez fibrinogēna. Sarecēšanas procesā fibrinogēns tiek pārvērsts fibrīnā, tādējādi serums nesatur šo olbaltumvielu. Tajā pat laikā sarecēšanās var atstāt daļēji aktivētus vai degradētus recēšanas komponentus, kas laboratorijas testos var ietekmēt dažus parametrus.

Seroloģija un diagnostika

Seruma pētījums ir seroloģija. Serums ir plaši izmantojams diagnostikā, jo tas satur antivielas un antigēnus, kurus var noteikt, lai diagnosticētu infekcijas, autoimūnas slimības un citus stāvokļus. Biežākie seroloģiskie testi:

• ELISA (enzīma saistītā imūnsorbenta analīze);
• aglutinācijas testi (piem., asins tipizēšana);
• neitralizācijas un komplementa fiksācijas testi;
• imūnoblotēšana (Western blot) un imunofluorescences metodes.

Serumu izmanto arī asins tipizēšanā un antiplazmas analīzēs, kā arī biokīmiskajos testos (piem., aknu vai nieru funkcijas rādītāju noteikšanai).

Medicīniskā un terapētiskā lietošana

• Konvalescentā sera un plazmas terapija: no cilvēkiem, kuri izslimojuši konkrētu infekciju, izolētas antivielas var lietot citu pacientu ārstēšanā (piem., smagu infekciju gadījumos kā pagaidu pasākums).;
• Imūnglobulīnu preparāti: ražo no lieliem seruma apjomiem, izmanto imūndeficīta stāvokļos vai profilaksei pret noteiktām infekcijām;
• Antisēras (pretnēšu līdzekļi): izmantotas pretindes (antivenomi) un citu specifisku toksīnu neutralizācijai;
• Vakcīnu un diagnostikas reaģentu ražošana: seruma komponenti tiek analizēti un dažkārt izmantoti laboratorijas reaģentos;
• Pētījumos kultivējot šūnas: serums (piemēram, fetal bovine serum) tradicionāli pievieno šūnu barībām, lai nodrošinātu augšanas faktorus; papildus, kā minēts, serums var būt svarīga embrionālo cilmes šūnu pašatjaunošanās sastāvdaļa, īpaši kopā ar citokīnu leikēmiju inhibējošo faktoru.

Parauga ņemšana, uzglabāšana un kvalitāte

Seruma iegūšanai standarta procedūra: venozā asins paraugu ņem, ļauj asins paraugam sarecēt (parasti 30–60 min), pēc tam centrifugē, lai atdalītu serumu. Dažas svarīgas norādes:

• lieto sterilas iekārtas un izvairās no hemolīzes — sarkanās šūnas var izdalīt intracelulārus komponentus, kas traucē analīzēm;
• uzglabāšana: īslaicīgi ledusskapī (2–8 °C), ilgākam glabāšanai parasti -20 °C vai -80 °C; izvairīties no daudzreizējām sasalšanas/atsaldēšanas cikliem;
• lipēmisks (tauku) vai dzeltenīgs (icteris) serums var traucēt noteiktus testus;
• pareiza marķēšana un dokumentācija, īpaši, ja paraugi tiek izmantoti diagnostikai vai pētniecībā.

Drošība un ierobežojumi

Seruma izmantošana prasa piesardzību, jo tas var saturēt infekciozus iebrucējus un zāļu paliekas. Laboratorijās jāievēro biosdrošības standarti, lai mazinātu inficēšanās risku. Turklāt seruma sastāva variācijas starp donoriem var ietekmēt terapijas efektivitāti vai laboratorisko rezultātu interpretāciju. Dažas terapijas (piem., heterologa dzīvnieku antisēra lietošana) var izraisīt alerģiskas vai seruma slimības reakcijas.

Kopumā serums ir universāls bioloģisks šķidrums ar plašu pielietojumu gan diagnostikā, gan ārstniecībā un biomedicīniskajā pētniecībā. Tā pareiza iegūšana, glabāšana un analīze nodrošina precīzus rezultātus un drošu pielietojumu.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir serums?

Q: Ko satur serums?

J: Kā sauc seruma izpēti?

J: Kā serumu izmanto medicīniskās diagnostikas testos?

J: Kā iegūst serumu?

K: Kāda ir seruma loma embrionālo cilmes šūnu pašatjaunošanās procesā?

J: Kāda ir atšķirība starp serumu un plazmu?

Meklēt pēc burta