Vladimirs Nabokovs: biogrāfija, Lolita un slavenākie darbi
Vladimirs Nabokovs (1899. gada 22. aprīlis - 1977. gada 2. jūlijs) bija krievu un amerikāņu rakstnieks, dzejnieks, tulkotājs un entomologs. Savas pirmās grāmatas viņš rakstīja krievu valodā, bet pēc pārcelšanās uz ASV radīja daudzas nozīmīgas prozas darbības angļu valodā. Viņa slavenākā grāmata ir "Lolita" (1955), taču arī citas romānu un noveles ir kļuvušas par literatūras klasiku, piemēram, Pņins, Bālā uguns un Āda jeb Ardors.
Biogrāfija
Nabokovs dzimis Sanktpēterburgā, Krievijā, pirmais no pieciem bērniem. Viņa ģimene piederēja liberālai inteliģences šķirai; tēvs Vladimirs Dmitrijevičs Nabokovs bija jurists un politiķis. Pēc 1917. gada revolucionārajiem notikumiem ģimene pameta Krieviju un 1919. gadā devās uz Eiropu, ilgāk dzīvojot Berlīnē un vēlāk pārvietojoties citur. 1945. gadā viņš kļuva par ASV pilsoni. Nabokovs strādāja gan kā rakstnieks, gan akadēmisks pasniedzējs — viņš pasniedza lekcijas un lasījumus, tostarp darbā pie krievu literatūras ASV augstskolās, un bija pēcdoktors lepidopteroloģijā. Viņš nomira Montrē, Šveicē, 1977. gada 2. jūlijā.
Literārā darbība un stils
Nabokova daiļrade raksturota ar valodas meistarību, smalku vārdu spēli, ironiju, literāriem pavedieniem un intertekstualitāti. Viņam bija raksturīgs neuzticams stāstītājs, dziļas atmiņas motīvs un formāla izdomas prasmība: romāni bieži iekļāva anagrammas, palindromus, skaņas asociācijas un mākslinieciskas konstrukcijas. Nabokovs pats strādāja gan krievu, gan angļu valodā; reizēm viņš pārtulkoja savus darbus no vienas valodas otrā kopā ar dēlu Dmītri (Dmitri Nabokov).
"Lolita" un sabiedriskā reakcija
Romāns "Lolita" (1955) ir Nabokova vispretrunīgākā un vienlaikus vispazīstamākā grāmata. Tā stāsta par Humbertu Humbertu — inteliģentu, bet amorāli apsēstu vīrieti — un viņa attiecībām ar jaunās meitenes Dolores Hēzas (Lolitas) tēlu. Grāmata izraisīja plašas diskusijas un strīdus par ētiku, cenzūru un mākslas robežām, tomēr daudzi kritiķi to atzina par literāru meistardarbu, uzslavējot valodas bagātību, ironiju un narratīvo struktūru. Lai arī temats ir pretrunīgs, Nabokova valodas meistarība un rakstnieka ironiskā distance pret galveno varoni bieži tiek uzsvērta kā romāna centrālais vērtības avots.
Slavenākie darbi
- Speak, Memory (atmiņu eseja, 1951) — autobiogrāfiskas atmiņas par bērnību un emigrāciju;
- Pņins (Pnin, 1957) — komiska un trausla vēstījuma par krievu profesoru ASV;
- Bālā uguns (Pale Fire, 1962) — eksperimentāls romāns-dzejas komentāri, kurā spēlējas ar naratīvu un autorību;
- Āda jeb Ardors (Ada or Ardor, 1969) — episka mīlas un atmiņu sāga, bagātīga valodiskā izteiksme;
- Darbs "Dāvinājums" (rus. "Дар", The Gift, 1938) — uzskatāms par vienu no nozīmīgākajiem viņa krievu perioda darbiem.
Valodas, tulkojumi un redakcija
Nabokovs reti pieņēma kompromisus attiecībā uz valodas kvalitāti. Dažas no viņa krievu valodā rakstītajām grāmatām viņš pats vai kopā ar dēlu pārtulkoja angliski. Viņa prasme domāt divās valodās deva darbam specifisku divvalodīgu estētiku: tekstos bieži parādās vārdu rotaļas, kas darbojas citādi krievu un angļu lasījumā, tādēļ tulkojumi ir īpaši izaicinājums.
Citas intereses — kukaiņi un šahs
Bez literatūras Nabokovs bija pazīstams arī kā entomologs, īpaši lepidopterologs (tautas pētnieks, kas pētīja tauriņus). Viņš uzkrāja plašu tauriņu kolekciju, rakstīja zinātniskas piezīmes un aprakstīja dažas sugas. Šī zinātniskā interese par detaļām un sistemātiku reizē parādās arī viņa literārajā stilā. Nabokovs bija arī dedzīgs šaha cienītājs — šahs bieži pieminēts viņa darbos kā intelektuāls un simbolisks elements.
Mantojums
Vladimira Nabokova darbi turpina iedvesmot un izaicināt lasītājus un pētniekus visā pasaulē. Viņa rakstniecība tiek pētīta gan literatūras teorijā, gan valodniecībā, stilistikā un intertekstualitātē. Daudzi modernie rakstnieki un kritiķi atzīst Nabokovu par vienu no 20. gadsimta nozīmīgākajiem un tehniski prasīgākajiem prozaiķiem.
Īsi par personisko: Nabokovam bija dēls Dmītri (Dmitri Nabokov), kurš vēlāk piedalījās tēva daiļrades popularizēšanā un tulkošanā. Nabokova dzīve — no cariskās Krievijas, cauri trimdas periodam Eiropā līdz ASV un beigu gaitām Šveicē — atstāja spēcīgu nospiedumu gan viņa radošajā darbā, gan pasaules literatūras vēsturē.
Dzīve
Nabokova tēvs bija jurists un politiķis. Bērnībā Vladimirs apguva krievu, angļu un franču valodu. Pēc Oktobra revolūcijas ģimene vairākas reizes pārcēlās, bet 1920. gadā apmetās uz dzīvi Berlīnē. Divus gadus vēlāk viņa tēvs tika netīšām nošauts, jo viņš bija aizšķērsojis personu, kuru šāvējs mēģināja nogalināt. Māte un māsa pārcēlās uz Prāgu, bet Vladimirs palika Berlīnē. Viņš rakstīja par citiem krieviem, kas bija atstājuši Krieviju, lai tur dzīvotu. 1923. gadā viņš iepazinās ar Veru Sloninu, sievieti no ebreju-krievu ģimenes. Viņi apprecējās 1925. gadā. 1934. gadā viņiem piedzima vienīgais bērns Dmitrijs.
1937. gadā Nabokovs sāka meklēt citu darbu. Tajā pašā gadā viņš devās uz Franciju, un ģimene viņam sekoja. Viņi visi aizbēga uz Ameriku 1940. gadā, izņemot brāli Sergeju, kurš mira nacistu koncentrācijas nometnē.
Tauriņi
Nabokovs bija tauriņu eksperts. Bērnībā viņš bija lasījis entomoloģes Marijas Sibillas Meriānas grāmatas, kuras atrada savas ģimenes lauku mājas bēniņos Vira.
40. gados viņš bija zinātniskais līdzstrādnieks zooloģijā. Viņš organizēja Hārvarda Universitātes Salīdzinošās zooloģijas muzeja tauriņu kolekciju. Viņa specializācija bija Lycaenidae dzimtas Polyommatini dzimtas tauriņi.
Par godu šim darbam Nabokovam viņa vārdā tika nosaukta Nabokovia ģints, kā arī vairākas tauriņu un varžu sugas (piemēram, daudzām sugām ģintīs Madeleinea un Pseudolucia nosaukumi atsaucas uz Nabokovu vai ir aizgūti no viņa romāniem). 1967. gadā Nabokovs komentēja: Viņš rakstīja: "Literārās iedvesmas prieks un atalgojums nav nekas līdzīgs sajūsmai, atklājot jaunu orgānu zem mikroskopa vai neaprakstītu sugu kalna nogāzē Irānā vai Peru. Nav neiespējami, ka, ja Krievijā nebūtu revolūcijas, es būtu pilnībā pievērsies leipidopteroloģijai un nekad nebūtu uzrakstījis nevienu romānu."