Edmund Husserl

Biogrāfija

Izglītība un agrīnie darbi

Huserls piedzima ebreju ģimenē pilsētā, kas tolaik atradās Austrijas impērijas sastāvā (pēc 1918. gada - Čehoslovākijas sastāvā, kopš 1993. gada - Čehijas Republikas sastāvā). 1886. gadā viņš kļuva par luterāņu baznīcas locekli.

Sākotnēji viņš studēja matemātiku, bet pēc tam sāka apmeklēt psiholoģijas un filozofijas lekcijas. Brentano uz Huserlu atstāja tik lielu iespaidu, ka viņš nolēma veltīt savu dzīvi filozofijai.

Viņa galvenais rakstītais darbs ir Philosophie der Arithmetik (1891). Šajos pirmajos darbos viņš mēģina apvienot matemātiku, psiholoģiju un filozofiju, un viņa galvenais mērķis ir sniegt stabilu matemātikas pamatu. Viņš analizē psiholoģisko procesu, kas nepieciešams, lai iegūtu skaitļa jēdzienu, un pēc tam mēģina uz šīs analīzes pamata izveidot sistemātisku teoriju. Lai to panāktu, viņš izmanto vairākas metodes un jēdzienus, kas pārņemti no viņa skolotājiem. No Veierštrasa viņš atvasina ideju, ka mēs radām skaitļa jēdzienu, saskaitot noteiktu objektu kopumu. No Brentāno un Štumpfa viņš pārņem atšķirību starp pareizu un nepareizu prezentāciju.

Piemēram, Huserls to skaidro šādi: ja jūs stāvat kādas mājas priekšā, jums ir pareiza, tieša šīs mājas prezentācija, bet, ja jūs to meklējat un jautājat norādes, tad šīs norādes (piemēram, māja uz šīs un šīs ielas stūra) ir netieša, nepareiza prezentācija. Citiem vārdiem sakot, jums var būt pareiza objekta prezentācija, ja tas ir reāli klātesošs, un nepareiza (vai simboliska, kā viņš to arī sauc), ja jūs šo objektu varat norādīt tikai ar zīmju, simbolu utt. palīdzību.

Vēl viens svarīgs elements, ko Huserls pārņēma no Brentāno, ir intencionalitāte - jēdziens, ka apziņas galvenā īpašība ir tā, ka tā vienmēr ir intencionāla. Brentāno to bieži vien vienkāršoti apkopo kā "par" jeb saikni starp garīgiem aktiem un ārējo pasauli, taču Brentāno to definēja kā galveno garīgo parādību īpašību, pēc kuras tās var atšķirt no fiziskajām parādībām.

Fenomenoloģijas izstrāde

Dažus gadus pēc sava galvenā darba "Loģiskie pētījumi" (Logische Untersuchungen, 1900-1901) publicēšanas Huserls veica dažus būtiskus konceptuālus precizējumus, kas lika viņam apgalvot, ka, lai pētītu apziņas struktūru, ir jānošķir apziņas akts un parādības, uz kurām tas ir vērsts (apziņai transcendentāls objekts sevī).

Būtības izziņa būtu iespējama tikai tad, ja tiktu "izslēgti" visi pieņēmumi par ārējās pasaules pastāvēšanu. Šo procedūru viņš nosauca par epoché.

Pēc tam Huserls sāka pievērsties ideālajām, būtiskām apziņas struktūrām.

Metafiziskā problēma, proti, kāda veida realitāti mēs uztveram, Huserlu neinteresēja, lai gan viņš bija transcendentālais ideālists.

Huserls ierosināja, ka priekšmetu pasaule un veidi, kā mēs virzāmies uz šiem priekšmetiem un uztveram tos, parasti tiek uztverti tā sauktajā "dabiskajā skatījumā", ko raksturo pārliecība, ka priekšmeti materiāli eksistē un tiem piemīt īpašības, kuras mēs redzam kā no tiem izrietošas.

Huserls piedāvāja radikāli jaunu fenomenoloģisku skatījumu uz priekšmetiem, pētot, kā mēs, daudzos veidos apzināti vērsti uz tiem, faktiski tos "konstituējam" (atšķirībā no materiāli "radām priekšmetus vai objektus" .

Vēlākā periodā Huserls sāka risināt sarežģītos intersubjektivitātes jautājumus, proti, kā komunikāciju par objektu var uzskatīt par attiecināmu uz vienu un to pašu ideālo būtību (Karteziskās meditācijas, V meditācija).

Huserls mēģina ar jaunām metodēm lasītājus iepazīstināt ar fenomenoloģijas nozīmi zinātniskajā novērojumā: īpaši viņš atsaucas uz psiholoģiju) un ar ko viņš saprot "dabiskās attieksmes iekavas".

Eiropas zinātņu krīze ir Huserla nepabeigtais darbs, kas vistiešāk skar šos jautājumus. Tajā Huserls pirmo reizi mēģina vēsturiski aplūkot Rietumu filozofijas un zinātnes attīstību, uzsverot problēmas, ko rada to arvien (vienpusīgāka) empīriskā un naturālistiskā orientācija.

Huserls apgalvo, ka garīgajai un garīgajai realitātei piemīt sava, no fiziskā pamata neatkarīga realitāte.

Darbu saraksts

Vācu valodā

• 1887. Über den Begriff der Zahl. Psychologische Analysen.
• 1891. Philosophie der Arithmetik. Psychologische und logische Untersuchungen (Philosophy of Arithmetic)
• 1900. Logische Untersuchungen. Erste Teil: Prolegomena zur reinen Logik (Logical Investigations, Vol 1)
• 1901. Logische Untersuchungen. Zweite Teil: Untersuchungen zur Phänomenologie und Theorie der Erkenntnis (Logical Investigations, Vol 2)
• 1911. Philosophie als strenge Wissenschaft (iekļauts grāmatā Phenomenology and the Crisis of Philosophy: Filozofija kā stingra zinātne un Filozofija un Eiropas cilvēka krīze).
• 1913. Ideen zu einer reinen Phänomenologie und phänomenologischen Philosophie. Erstes Buch: Idejas: vispārējs ievads tīrā fenomenoloģijā (Allgemeine Einführung in die reine Phänomenologie).
• 1923-24. Erste Philosophie. Zweiter Teil: Theorie der phänomenologischen Reduktion (Pirmā filozofija, 2. sējums: Fenomenoloģiskās redukcijas).
• 1925. Erste Philosophie. Erste Teil: Kritische Ideengeschichte (First Philosophy Vol 1: Critical History of Ideas).
• 1928. Vorlesungen zur Phänomenologie des inneren Zeitbewusstseins.
• 1929. Formale und transzendentale Logik. Versuch einer Kritik der logischen Vernunft (Formālā un transcendentālā loģika)
• 1931. Kartēziskās meditācijas (Méditations cartésiennes)
• 1936. Die Krisis der europäischen Wissenschaften und die transzentale Phänomenologie: Eine Einleitung in die phänomenologische Philosophie (Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā fenomenoloģija: An Introduction to Phenomenological Philosophy)
• 1939. Erfahrung und Urteil. Untersuchungen zur Genealogie der Logik. (Pieredze un spriedums)
• 1952. Ideen II: Phänomenologische Untersuchungen zur Konstitution.
• 1952. Ideen III: Die Phänomenologie und die Fundamente der Wissenschaften.

Angļu valodā

• Karteziāniskās meditācijas, 1960 [1931]. Cairns, D., trans. Dordrecht: Kluwer. Tiešsaistē.
• Eiropas zinātņu krīze un transcendentālā filozofija, 1970 [1936/54], Carr, D., trans. Evanstona: Northwestern University Press.
• Pieredze un spriedums, 1973 [1939], Churchill, J. S., and Ameriks, K., translators. Londona: Routledge.
• Formālā un transcendentālā loģika, 1969 [1929], Cairns, D., trans. Hāga: Nijhoff.
• Idejas, kas attiecas uz tīro fenomenoloģiju un fenomenoloģisko filozofiju -- Pirmā grāmata: Vispārējs ievads tīrā fenomenoloģijā, 1982 [1913]. Kerstens, F., trans. Hāga: Nijhoff.
• Idejas, kas attiecas uz tīro fenomenoloģiju un fenomenoloģisko filozofiju - otrā grāmata: Pētījumi konstitūcijas fenomenoloģijā, 1989. gads. R. Rojcevičs un A. Šuvers, tulkotāji. Dordrecht: Kluwer.
• Idejas, kas attiecas uz tīro fenomenoloģiju un fenomenoloģisko filozofiju - trešā grāmata: Klein, T. E., un Pohl, W. E., tulkotāji: Phenomenology and the Foundations of the Sciences, 1980, Klein, T. E., and Pohl, W. E., translators. Dordrecht: Kluwer.
• Loģiskie pētījumi, 1973 [1913], Findlay, J. N., trans. London: Routledge.
• Par iekšējā laika apziņas fenomenoloģiju (1893-1917), 1990 [1928]. Brough, J.B., trans. Dordrecht: Kluwer.
• "Filozofija kā stingra zinātne", tulkojums: Lauer, Q., ed., 1965 [1910] Fenomenoloģija un filozofijas krīze. Ņujorka: Harper.
• Aritmētikas filozofija, Willard, Dallas, tulkojums, 2003 [1891]. Dordrecht: Kluwer.

Antoloģijas:

• Willard, Dallas, tulkojums, 1994. Agrīnie raksti loģikas un matemātikas filozofijā. Dordrecht: Kluwer.
• Welton, D., ed., 1999. The Essential Husserl. Bloomington: Indiana University Press.