Samlesberijas raganas bija trīs sievietes, par kurām tika apgalvots, ka viņas ir raganas, slepkavas un kanibāles. Trīs sievietes - Džeinu Sautvortu, Dženetu Bjerliju un Ellenu Bjerliju - par burvestībām apsūdzēja 14 gadus veca meitene Greisa Sowerbuttsa. Viņas tika tiesātas Samlesberijas ciematā Lankašīrā. Viņu tiesas prāva 1612. gada 19. augustā bija viena no vairākām raganu prāvām, kas notika divas dienas. Tā ir viena no slavenākajām Anglijas vēsturē. Šajā laikā Anglijā tiesas prāvas bija neparastas divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, par to rakstīja tiesas kancelejas darbinieks Tomass Potts (Thomas Potts) savā grāmatā "Brīnišķīgā raganu atklāšana Lankasteras grāfistē" (The Wonderfull Discoverie of Witches in the Countie of Lancaster). Otrkārt, par vainīgiem atzīto un pakārto cilvēku skaits bija liels: desmit Lankasterā un vēl viens Jorkā. Daži no apsūdzētajiem tika sadedzināti dzīvi un pakārti.
Tomēr trīs Samlesberijas sievietes netika atzītas par vainīgām burvestībās.
Sievietes cita starpā tika apsūdzētas bērnu slepkavībās un kanibālismā. Turpretī citi tajā pašā laikā tiesātie cilvēki tika apsūdzēti par maleficium, t. i., par kaitējuma nodarīšanu ar burvestībām. To vidū bija arī Pendlas raganas. Lieta pret šīm trim sievietēm "iespaidīgi sabruka", kad galvenā lieciniece Greisa Sowerbuttsa (Grace Sowerbutts), kā pierādīja tiesas tiesnesis, bija "katoļu priestera lāstu sniegšanas instruments".
Daudzi vēsturnieki, īpaši Hjū Trevors-Roperis (Hugh Trevor-Roper), ir teikuši, ka 16. un 17. gadsimta raganu tiesas prāvas bija tā laika reliģisko cīņu rezultāts. Šajā laikā gan katoļu, gan protestantu baznīcas vēlējās izskaust to, ko uzskatīja par ķecerību. Samlesberijas raganu prāva, iespējams, ir viens no spilgtākajiem šīs tendences piemēriem; tā ir raksturota kā "lielā mērā pret katolicismu vērsta propaganda". Tiesa parādītu, ka Lankašīrā, mežonīgā un beztiesiskā apgabalā, tiek attīrīta ne tikai no raganām, bet arī no "pāvesta sazvērniekiem", t. i., katoļiem.
Tiesas norise un galvenie fakti
Samlesberijas un plašākās 1612. gada Lankašīras raganu prāvas centrā bija tiesas sēdes Lancasteras cietoksnī (Lancaster Castle). Oficiālais tiesas akts, kā arī Tomasa Pottsa (Potts) grāmata nodrošināja galvenos rakstiskos avotus par procesu. Tomass Potts savu darbu sakārtoja un publicēja drīz pēc prāvām (grāmata parasti datēta ar 1613. gadu), tāpēc tā kļuva par svarīgu primāro avotu, kas ietekmēja vēlākas liecības un interpretācijas.
Apsūdzības, liecinieki un pierādījumi
Galvenā lieciniece pret Samlesberijas trim sievietēm bija jauna meitene, kura apgalvoja, ka viņas tika nodarītas lielas nežēlības, tajā skaitā bērnu slepkavības un kanibālisms. Tomēr liecību ticamību apšaubīja tiesas tiešā pārbaude: lieciniece daļēji atkāpās vai tika parādīta kā ietekmējama. Potts un tiesa uzsvēra, ka lieciniece šķita "instrumenta" lomā, ko varēja izmantot citi – šajā konkrētajā naratīvā bija norādes uz katoļu garīdznieku ietekmi. Jāatzīmē, ka prāvā tika apspriesti gan smagi apgalvojumi par tiešu vardarbību, gan plašāks jēdziens maleficium — jeb nodarīts kaitējums ar burvestībām.
Sankcijas un sodu īpatnības
Vēsturiskajos ziņojumos par 1612. gada prāvām tiek minēts, ka vairākas personas tika pakārtas Lancasterā, un vēl viena tiesātā persona tika sodīta Jorkā. Ir svarīgi precizēt, ka Anglijas praksē raganu sodīšana parasti nozīmēja pakāršanu, nevis dedzināšanu dzīvus, kas bija raksturīgāka dažām kontinenta jurisdikcijām. Tomēr plašāks konteksts – publiskas tiesas, spēcīgas morālpolitiskas emocijas un mediju uzkrītošs apraksts pašā laikā – radīja iespaidu par īpaši brutālām un sensacionālām procedūrām.
Nozīme un vēsturiskās interpretācijas
Samlesberijas lieta ir nozīmīgs piemērs, kā vairākas tendences saplūda: reliģiskā polarizācija starp katoļiem un protestantiem, valsts centieni pastiprināt kontroli pār perifēriju reģioniem, vietējas baumas un personiskas atriebības, kā arī juridiski vāji pierādījumi, kas balstījās uz aizdomām un liecībām. Hjū Trevors-Roperis un citi vēsturnieki uzsver reliģijas lomu, tomēr mūsdienu pētniecība parasti kombinē vairākus skaidrojuma slāņus — sociālas un ekonomiskas spriedzes, dzimumu normas (lielākā daļa apsūdzēto bija sievietes), kā arī tiesas un centrālās varas intereses.
Mantojums un mācības mūsdienām
Samlesberijas prāva palikusi atmiņā kā piemērs tam, kā vāja pierādījumu bāze un vardarbīgas publiskas bailes var novest pie cilvēktiesību pārkāpumiem. Tomasa Pottsa grāmata nodrošināja vienu no galvenajiem avotiem par notikumu, bet tā arī selektīvi formēja stāstu, bieži akcentējot ideoloģisku aspektu. Mūsdienu vēsturnieki izmanto šo materiālu kritiski, cenšoties atdalīt faktus no laikmeta retorikas. Lietas nozīme slēpjas arī tajā, ka tā liek domāt par liecību ticamību (īpaši bērnu liecību), par reliģiskā fanātisma ietekmi un par to, kā tiesu sistēma var tikt izmantota politisku vai sociālu mērķu sasniegšanai.
Galu galā Samlesberijas prāva nav tikai stāsts par trim individuālām apsūdzētajām — tā ir logs uz plašāku agrīnmoderna Anglijas sabiedrību, tās bailēm, spriedumiem un varas mehānismiem, kas joprojām rada interesi un mācības vēsturniekiem, juristiem un plašākai sabiedrībai.




