Samlesberijas raganas

Fons

1603. gadā Anglijas troni ieņēma karalis Džeimss I. Viņu ļoti ietekmēja stingrā Skotijas reformācija. Viņš ļoti interesējās par burvestībām. Līdz 1590. gadu sākumam viņš bija pārliecināts, ka skotu raganas pret viņu vēršas ar sazvērestību. Savā 1597. gada grāmatā "Daemonoloģija" viņš saviem sekotājiem pavēstīja, ka viņiem ir jāziņo par visiem burvestību atbalstītājiem un praktizētājiem un jātiesā pret tiem. 1604. gadā tika izstrādāts jauns likums par raganu darbību, ko nosauca par "Likumu pret burvestībām, raganu darbību un darīšanu ar ļaunajiem un ļaunajiem gariem" (An Act against Conjuration, Witchcraft and dealing with evil and wicked spirits). Ikvienam, kas nodarīja kaitējumu, izmantojot maģiju vai ekshumējot līķus maģiskos nolūkos, tika piespriests nāvessods. Džeimss neticēja dažiem pierādījumiem, kas tika iesniegti raganu prāvās, viņš pat personīgi norādīja uz neatbilstībām liecībās, kas tika sniegtas pret dažām apsūdzētajām raganām.

Apsūdzētās raganas dzīvoja Lankašīrā. 16. gadsimta beigās valdība uzskatīja, ka šī grāfiste ir mežonīgs un beztiesisks apgabals, kas "lepojas ar zādzībām, vardarbību un seksuālo nebrīvību, kur baznīca tika godāta, bet vienkāršie cilvēki tās doktrīnas īpaši neizprata". Kopš karalienes Marijas nāves un viņas pusmāsas Elizabetes nākšanas tronī 1558. gadā katoļu priesteri bija spiesti slēpties, taču tādās nomaļās teritorijās kā Lankašīra viņi joprojām varēja slepeni celebrēt mises. 1612. gada sākumā, kad notika tiesas procesi, katram Lankašīras miera tiesnesim (JP) tika pavēlēts sastādīt sarakstu ar savā apgabalā dzīvojošajiem atkricējiem - tiem, kuri atteicās apmeklēt Anglikāņu baznīcas dievkalpojumus, kas tajā laikā bija krimināli sodāms pārkāpums.

Southworth ģimene

16. gadsimta Anglijas reformācijas laikā Anglijas baznīca atdalījās no pāvesta un katoļu baznīcas varas. Šis notikums sašķēla Samlesberijas Halles Sautvortu ģimeni. Sers Džons Sautvorts, dzimtas galva līdz pat savai nāvei 1595. gadā, bija viens no vadošajiem atkricējiem. Viņš bija vairākkārt arestēts, jo neatteicās no katoļu ticības. Viņa vecākais dēls, kuru arī sauca Džons, pievienojās Anglikāņu baznīcai, par ko tēvs viņu izslēdza no mantojuma. Pārējie ģimenes locekļi palika stingri katoļi.

Viena no apsūdzētajām raganām, Džeina Sautvorta, bija atraitnes dēla Džona atraitne. Attiecības starp tēvu un dēlu nebija pieklājīgas; Džons Singletons sacīja, ka tēvs pat neietu garām dēla mājai, ja vien varētu turēties no tās tālāk, un uzskatīja, ka Džeina, iespējams, nogalinātu savu vīru. Džeina Sautvorta (dzimusi Džeina Šerbērna) un Džons apprecējās ap 1598. gadu, un pāris dzīvoja Samlesberijas Lejas zālē. Džons bija miris tikai dažus mēnešus pirms viņas tiesas prāvas par burvestībām 1612. gadā, un viņai bija septiņi bērni.

Samlesbury Hall, Southworthu dzimtas māja

Izmeklēšana

1612. gada 21. martā Alizons Deiviss, kurš dzīvoja netālu no Lankašīras ciemata Fence, netālu no Pendles kalna, satika Halifaksas tirgotāju Džonu Lovu. Viņa lūdza viņam dažas piespraudes, kuras viņš atteicās viņai iedot, un dažas minūtes vēlāk Lovs piedzīvoja insultu, kurā viņš vainoja Alizonu. Kopā ar savu māti Elizabeti un brāli Džeimsu 1612. gada 30. martā Alizonai bija jāierodas pie vietējā miertiesneša Rodžera Novela. Pamatojoties uz iegūtajiem pierādījumiem un atzīšanos, Nowell izsūtīja Alizonu un vēl desmit citus cilvēkus uz Lancaster Gaol, lai tiesātu par maleficium - kaitējuma nodarīšanu ar raganu palīdzību.

Citi Lankašīras tiesneši uzzināja par to, ka Nowell ir atklājis raganu klātbūtni grāfistē. 1612. gada 15. aprīlī policists Roberts Holdens sāka izmeklēšanu savā Samlesberijas apgabalā. Rezultātā astoņas personas tika nosūtītas uz tiesu, tostarp Džeina Sautvorta, Dženeta Bjerlija un Ellēna Bjerlija. Tika apgalvots, ka viņas esot izmantojušas burvestības pret Greisu Sowerbuttsu, Dženetas mazmeitu un Ellenas brāļadēlu.

Izmēģinājums

1612. gada 19. augustā tiesas prāvu iztiesāja sers Edvards Bromlijs, tiesnesis, kurš vēlējās tikt paaugstināts amatā tuvāk Londonai. Iespējams, viņš vēlējās atstāt iespaidu uz tieslietu sistēmas vadītāju karali Džeimsu. Pirms tiesas Bromlijs izdeva rīkojumu atbrīvot piecus no astoņiem apsūdzētajiem no Samlesberijas, brīdinot viņus par turpmāko rīcību. Džeina Sautvorta, Dženeta Bērlija un Ellēna Bērlija bija apsūdzētas, ka viņas bija izmantojušas "dažādas velnišķīgas un ļaunas mākslas, ko sauc par raganām, burvestībām, burvestībām un burvestībām, kādas Greisas Sowerbuttsas lietā un pret to", un viņas savu vainu neatzina. Četrpadsmit gadus vecā Greisa bija galvenā apsūdzības lieciniece.

Greisa bija pirmā, kas sniedza liecības. Viņa stāstīja, ka gan viņas vecmāmiņa, gan tante Dženeta un Ellen Bierlija spējušas pārvērsties par suņiem un ka viņi "vajājuši un kaitinājuši" viņu gadiem ilgi. Viņa arī sacīja, ka viņi bija pārcēluši viņu ar matiem uz siena kalna virsotni. Viņas esot arī mēģinājušas likt viņai noslīkt. Greisa stāstīja, ka sievietes viņu bija aizvedušas uz Tomasa Volšmana un viņa sievas māju, no kuras viņas bija nozagušas bērnu, lai izsūktu tā asinis. Greisa teica, ka bērns nākamajā naktī nomira, un pēc tam, kad tas tika apglabāts Samlesberijas baznīcā, Ellen un Dženeta izrakņāja ķermeni un aizveda to mājās. Pēc tam sievietes pagatavoja un apēda daļu no tā, bet pārējo izmantoja, lai pagatavotu ziedi, kas ļāva viņām pārtapt citās formās.

Greisa arī stāstīja, ka viņas vecmāmiņa un tante kopā ar Džeinu Sautvortu katru ceturtdienas un svētdienas vakaru apmeklējušas sabatus Sarkanajā krastā, Ribblas upes ziemeļu krastā. Šajās slepenajās tikšanās reizēs viņas satikās ar "četrām melnām būtnēm, kas staigāja stāvus, bet ne kā vīrieši sejā", ar kurām ēda, dejoja un nodarbojās ar seksu.

Nākamais liecību sniedzējs bija Tomass Volšmans (Thomas Walshman), apsūdzētā it kā nogalinātā un apēstā bērna tēvs. Viņš apstiprināja, ka viņa bērns ir miris nezināmu iemeslu dēļ aptuveni viena gada vecumā. Viņš piebilda, ka Grace Sowerbutts tika atrasts guļam kā miris sava tēva šķūnī ap 15. aprīli un atveseļojās tikai nākamajā dienā. Divi citi liecinieki - Džons Singletons un Viljams Alkeris - apstiprināja, ka sers Džons Sautvorts, Džeinas Sautvortsas tēvs, nelabprāt gāja garām mājai, kurā dzīvoja viņa dēls, jo uzskatīja, ka Džeina ir "ļauna sieviete un ragana".

Eksāmeni

Tiesas kancelejas darbinieks Tomass Potts (Thomas Potts) rakstīja, ka pēc pierādījumu uzklausīšanas daudzi tiesas sēdes dalībnieki bija pārliecināti par apsūdzētā vainu. Kad tiesnesis viņiem jautāja, ko viņi varētu atbildēt uz viņiem izvirzītajām apsūdzībām, Pottss ziņoja, ka viņi "pazemīgi krita uz ceļiem, raudādami ar asarām", un "lūdza, lai viņš [Bromlijs] Dieva dēļ nopratina Greisu Sowerbuttsu". Tūlīt "šīs Greisas Sowerbuttsas sejas izskats mainījās"; liecinieces "sāka strīdēties un apsūdzēt viena otru" un galu galā atzina, ka Greisai viņas stāstīto esot mācījis katoļu priesteris, ko viņi sauca par Tompsonu. Pēc tam Bromlijs nodeva meiteni nopratināšanai pie diviem zvērinātiem advokātiem - Viljama Lī un Edvarda Čisnala. Iztaujāta Greisa labprāt atzina, ka viņas stāsts ir nepatiess, un sacīja, ka viņai stāstīt esot teicis Džeinas Sautvortas tēvocis Kristofers Sautvorts jeb Tompsons, jezuītu priesteris, kurš slēpās Sembelsberijas apkaimē; Sautvorts bija Sembelsberijas zāles kapelāns un Džeinas Sautvortas tēvocis pēc laulības. Lī un Čisnals iztaujāja visas trīs apsūdzētās sievietes, mēģinot noskaidrot, kāpēc Sautvorts varētu būt safabricējis pierādījumus pret viņām, taču neviena no viņām nevarēja nosaukt citu iemeslu, kā vien to, ka katra no viņām "iet uz [anglikāņu] baznīcu".

Pēc liecību nolasīšanas tiesā Bromlijs lika zvērinātajiem atzīt apsūdzētos par nevainīgiem, norādot, ka:

Dievs ir tevi izglābis vairāk, nekā gaidīts, un es lūdzu Dievu, lai tu labi izmanto šo žēlastību un labvēlību, un rūpējies, lai turpmāk nekristu: Un tā tiesa pavēlēja, ka jūs tiksiet izglābti.

Potts pabeidza savu grāmatu ar vārdiem: "Tādējādi šīs nevainīgās būtnes ar šī godājamā tiesneša lielu rūpību un pūlēm tika pasargātas no šīs sazvērestības briesmām, un šī melīgā priestera prakse tika atklāta".

Brīnišķīgais raganu atklājums Lankasteras grāfistē (The Wonderfull Discoverie of Witches in the Countie of Lancaster)

Gandrīz viss, kas ir zināms par tiesas prāvām, ir iegūts no Lankasteras Asīzes tiesas kancelejas sekretāra Tomasa Potsa (Thomas Potts) sarakstītā tiesas procesa ziņojuma. Pottsam uzrakstīt ziņojumu lika tiesas procesa tiesneši, un viņš to bija pabeidzis līdz 1612. gada 16. novembrim. Pirms publicēšanas 1613. gadā Bromlijs manuskriptu pārskatīja un izlaboja un teica, ka tas ir "patiesi ziņots" un "piemērots un cienīgs publicēšanai". Lai gan grāmata ir uzrakstīta kā šķietami burtisks ziņojums, tā nav ziņojums par to, kas faktiski tika teikts tiesas prāvā, bet gan pārdomas par notikušo. Tomēr Pottss "šķiet, ka tas sniedz kopumā uzticamu, lai gan ne visaptverošu aprakstu par asīzu raganu tiesas prāvu, ar nosacījumu, ka lasītājs pastāvīgi apzinās, ka viņš izmanto rakstisku materiālu, nevis stenogrammas".

Tiesas procesa ievadā Pottss raksta: "Tādējādi mēs uz kādu laiku esam atstājuši Graunda raganas no Pendla meža ļoti pietiekamas žūrijas labsirdīgai izskatīšanai." Bromlijs līdz tam laikam bija izskatījis lietas pret trim Pendlas raganām, kuras bija atzinušas savu vainu, bet viņam vēl bija jāizskata lietas pret pārējām, kuras apgalvoja, ka ir nevainīgas. Viņš zināja, ka vienīgā liecība pret viņām būs deviņus gadus vecas meitenes liecība un ka karalis Jēkabs bija brīdinājis tiesnešus rūpīgi pārbaudīt pierādījumus, kas iesniegti pret apsūdzētajām raganām, brīdinot par vieglprātību. Tiesas procesa apraksta nobeigumā Pottss saka, ka tas tika iestarpināts paredzamajā secībā "pēc īpaša rīkojuma un pavēles", domājams, tiesas tiesnešu pavēles. Pēc trīs raganu notiesāšanas un notiesāšanas uz nāvi Bromlijs, iespējams, vēlējās izvairīties no jebkādām aizdomām par lētticību, "meistarīgi atmaskojot" Greisas Sowerbuttsas sniegtos pierādījumus, pirms pievērsties pārējām Pendlas raganām.

1613. gadā publicētā oriģinālā izdevuma titullapa

Mūsdienu interpretācija

Potts paziņo, ka "šajā Lankašīras grāfistē ... tagad likumīgi var teikt, ka tajā ir tikpat daudz dažādu veidu raganu, kā semināristu, jezuītu un pāvestiešu", un apraksta trīs apsūdzētās sievietes kā sievietes, kas reiz bijušas "stūrgalvīgas pāvestes, bet tagad iestājušās baznīcā". Tiesneši noteikti būtu ļoti vēlējušies, lai karalis Džeimss, tiesu varas galva, viņus uzskatītu par tādiem, kas apņēmīgi vērsušies pret katoļu atsvešinātājiem, kā arī pret raganām, kas bija "divi lielākie draudi Jēkaba kārtībai Lankašīrā". Sautvortu dzimtas mājvieta Samlesberijas halle (Samlesbury Hall) atradās aizdomās par katoļu priesteru patvērumu, un pirms 1612. gada tiesas procesa tā ilgu laiku atradās slepenā valdības uzraudzībā. Iespējams, ka JP Robertu Holdenu vismaz daļēji motivēja veikt izmeklēšanu vēlme "iznīdēt tās jezuītu kapelānu" Kristoferu Sautvortu.

Anglijas pieredze raganu lietās nedaudz atšķīrās no Eiropas pieredzes, jo Anglijā notika tikai vienas patiesi masveida raganu medības - 1645. gadā Austrumanglijā tika nogalināts Metjū Hopkinss. Šis viens gadījums veidoja vairāk nekā 20 % no to raganu skaita, kuras Anglijā no 15. gadsimta sākuma līdz 18. gadsimta vidum tika sodītas ar nāvi, proti, mazāk nekā 500 raganu. Anglijas tiesību sistēma arī būtiski atšķīrās no Eiropā izmantotā inkvizīcijas modeļa, kas paredzēja, ka sabiedrības locekļi apsūdz savus kaimiņus kādā noziegumā un ka lietu izskata zvērināto tiesa. Angļu raganu tiesas prāvas šajā laikā "balstījās uz tautas uzskatiem, saskaņā ar kuriem raganu noziegums bija ... ļaundarība", par ko bija jāsniedz taustāmi pierādījumi.

Potts veltīja vairākas lappuses diezgan detalizētai Grāces Sowerbuttsas paziņojumā sniegto pierādījumu kritikai, sniedzot ieskatu par pretrunām, kas 17. gadsimta sākumā pastāvēja starp protestantiskajām aprindām un vienkāršo cilvēku uzskatiem par burvestībām, kurus, iespējams, ietekmēja tādu katoļu priesteru kā Kristofers Sautvorts kontinentālāki uzskati. Atšķirībā no saviem Eiropas kolēģiem Anglijas protestantu elite uzskatīja, ka raganām ir ģimenes locekļi jeb dzīvnieki pavadoņi, tāpēc netika uzskatīts par ticamu, ka Samlesberijas raganām tādu nav. Arī Greisas stāsts par sabatu angļiem tajā laikā bija svešs, lai gan Eiropā ticība šādām slepenām raganu pulcēšanām bija plaši izplatīta. Lielākā daļa tā laika demonologu, tostarp karalis Džeimss, uzskatīja, ka tikai Dievs varēja darīt brīnumus un ka Viņš nebija devis varu rīkoties pretēji dabas likumiem tiem, kas bija sazvērējušies ar velnu. Tāpēc Pottss noraida Sowerbuttsa apgalvojumu, ka Dženeta Bierlija pārvērtusies par melnu suni, ar komentāru: "Es gribētu zināt, ar kādiem līdzekļiem kāds priesteris var uzturēt šo pierādījumu punktu". Tikpat vieglprātīgi viņš noraida Greisas stāstījumu par sabatu, kurā viņa apgalvoja, ka piedalījusies, un kurā viņa sastapusies ar "četrām melnām būtnēm ... kas nav līdzīgas cilvēkiem sejā", ar komentāru, ka "Seminārs [priesteris] sajauc seju ar pēdām: Jo Čattoksa [viena no Pendlas raganām] un visas viņas kolēģes raganas ir vienisprātis, ka Devill ir ar kājām, bet Fancie [Čattoksas paziņa] bija ļoti laba seja un īsts vīrietis".

Iespējams, maz ticams, ka apsūdzētās sievietes nebūtu vērsušas izmeklēšanas tiesneša uzmanību uz savām aizdomām par Grace Sowerbutts motivāciju, kad tās pirmo reizi tika nopratinātas, un ka tās to būtu darījušas tikai pašā tiesas procesa beigās, kad tiesnesis viņām jautāja, vai viņām ir ko teikt savas aizstāvības labad. Iespējams, ka 1612. gada Samlesberijas raganu prāva varēja būt "lielā mērā pret katoļiem vērsta propaganda" vai pat "paraugprāva", kuras mērķis bija parādīt, ka Lankašīra tiek attīrīta ne tikai no raganām, bet arī no "popiešu sazvērniekiem".

Sekas

1616. gadā Bromlijs ieguva vēlamo paaugstinājumu uz Midlendas apgabalu. 1615. gadā karalis Džeimss Pottsam piešķīra Skalmes parka glabātāja tiesības audzēt un apmācīt karaļa dzinējsuņus. 1618. gadā viņam uzticēja atbildību par "divdesmit vienu gadu iekasēt soda naudu par likumiem, kas attiecas uz kanalizāciju". Džeina Sautvorta vecākais dēls Tomass galu galā mantoja sava vectēva īpašumu Samlesbury Hall.

Ilustrācija no Viljama Harisona Ainsvorta romāna "Lankašīras raganas", kas publicēts 1848. gadā. Lidošana bija pretrunā dabas likumiem, tāpēc saskaņā ar karaļa Džeimsa dēmonoloģiju tā nebija iespējama.