Botāniskais nosaukums ir oficiāls zinātnisks nosaukums, kas atbilst Starptautiskajam aļģu, sēņu un augu nomenklatūras kodeksam (ICN). Ja tas attiecas uz augu kultivāru, papildu kultivāra apzīmējumam jāatbilst Starptautiskajam kultivējamo augu nomenklatūras kodeksam (International Code of Nomenclature for Cultivated Plants).

Kas ir botāniskais nosaukums un kāpēc tas ir svarīgs

Botāniskais nosaukums nodrošina vienotu, internacionālu veidu, kā identificēt un sarindot augus, sēnes un aļģes neatkarīgi no valodas vai reģionālajām parādībām. Oficiāla nosaukuma mērķis ir izveidot vienotu nosaukumu, kas ir pieņemts un tiek lietots visā pasaulē attiecībā uz konkrētu augu vai augu grupu. Piemēram, botāniskais nosaukums

Bellis perennis tika dots augu sugai, kas ir vietēja lielākajā daļā Eiropas un Tuvo Austrumu valstu, kur tai ir dažādi nosaukumi daudzās valodās. Vēlāk tas tika introducēts visā pasaulē, tādējādi saskaroties ar vairāk valodām.

Uz kādiem organismiem attiecas ICN

Nomenklatūras kodekss attiecas uz "visiem organismiem, ko tradicionāli uzskata par augiem, gan fosilajiem, gan nefosilajiem, piemēram, zilaļģēm (ciānbaktērijām); sēnēm, tostarp hitrīdiem, oomicetiem un gļotsēnēm; fotosintētiskiem protivīriem un taksonomiski saistītām nefotosintētiskām grupām".

Galvenās ICN prasības un principi

  • Efektīva un derīga publikācija: nosaukumam jābūt publicētam tādā formā, kas to padara pieejamu zinātniekiem (efektīva publikācija). Lai nosaukums būtu derīgs, publikācijā parasti jābūt skaidram aprakstam vai diagnozei un jāatbilst citiem kodeksa noteikumiem.
  • Tipa (type) prasība: katram sugas (vai cita taksona) nosaukumam jābūt saistītam ar tipa materiālu (tipa piemērs—herbarija eksemplārs vai citādi definēts materiāls), kas kalpo kā objekts nosaukuma nozīmes noteikšanai.
  • Prioritātes princips: par pareizo nosaukumu parasti tiek uzskatīts pirmais derīgi publicētais nosaukums (izņemot gadījumus, kad kodekss pieļauj saglabāšanu vai konsolidāciju—konservētas nosaukums).
  • Viennozīmība un unikums: nosaukumiem jābūt unikāliem konkrētā taksonomiskā vietā; homonimi (vienādi nosaukumi dažādiem taksoniem) nav pieļaujami vienā nomenklatūras apgabalā.
  • Valodas prasības: līdz 2012. gada 1. janvārim diagnoze vai apraksts sugas nosaukuma publicēšanai bieži bija nepieciešama latīniski; pēc tam (pēc kodeksa grozījumiem) ir atļautas arī angļu valodas diagnozes/ apraksti.

Formāts un rakstība

Standarta sugas nosaukums ir binomināls (divdaļīgs): ģints (ar lielo burtu) + su gas epithets (ar mazo) — piemēram, Bellis perennis. Parasti šīs daļas raksta kursīvā (itāliski). Piemēri un papildu īpatnības:

  • Autoru saīsinājumi: pēc nosaukuma bieži seko autora(-u) saīsinājumi, kas norāda, kurš nosaukumu ir publicējis vai pārrevidējis (piem., Bellis perennis L., kur L. = Linnaeus).
  • Papildranga apzīmējumi: zemākas kategorijas kā apakšsuga (subsp.), varietāte (var.), forma (f.) var tikt pievienotas, piemēram: Quercus robur subsp. something.
  • Sinonīmi un bāzēma (basionyms): ja taksons tiek pārsaukts, vecais nosaukums var kļūt par sinonīmu vai par bāzēmu jaunajam nosaukumam; kodekss nosaka, kā rīkoties ar autoru atsaucēm un prioritāti.
  • Tautonīmi: pretēji zooloģiskajai nomenklatūrai, botānikā identiski ģints un sugas vārdi (piem., Rattus rattus tipa) nav pieļaujami kā tieši atļauti tautonīmi.

Kultivāri un ICNCP

Kultivārs Bellis perennis 'Aucubifolia' ir šīs sugas zeltainas šķirnes dārzkopības selekcija. Kultivāru nosaukumi pakļauti atsevišķiem noteikumiem—International Code of Nomenclature for Cultivated Plants (ICNCP). Galvenie punkti:

  • Kultivāru epitetus raksta neitāliķā (ne-italics) un iekavās ar vienkāršajām pēdiņām, piemēram: Bellis perennis 'Aucubifolia'.
  • Kultivāru nosaukumiem parasti nepieļauj latīniska forma; tie ir parasti tauta lieliem nosaukumiem (angļu vai citās valodās) un jābūt skaidri atzīmētiem kā kultivāri.
  • ICNCP nosaka arī kultivāru šķirņu reģistrācijas un publicēšanas praksi.

Piemēri un starptautiskā terminoloģija

Daži šīs augu sugas nosaukumi angļu valodā ir: daisy, English daisy, lawndaisy. Citās valodās daži piemēri ir: Piemēram, franču: pâquerette, spāņu: vellorita, zviedru: tusensköna, vācu: Gänseblümchen, Maßliebchen.

Šādi tautiskie nosaukumi dažādās valodās var būt ļoti atšķirīgi, tāpēc botāniskais nosaukums nodrošina skaidrību starptautiskai zinātniskai komunikācijai.

Praktiski padomi, rakstot botāniskus nosaukumus

  • Rakstot sugas nosaukumus, kursīvā liek ģintij un sugai: Bellis perennis, bet autoru saīsinājumus un taksonomiskos marķierus raksta standarta (roman) burtā: Bellis perennis L.
  • Kultivāru nosaukumus raksta ar vienkāršajām pēdiņām un bez kursīva: Bellis perennis 'Aucubifolia'.
  • Pārliecinieties par nosaukuma derīgumu, pārbaudot, vai pastāv tips un vai nosaukums ir derīgi publicēts atbilstoši ICN noteikumiem.
  • Ja nepieciešams, iekļaujiet autoru vārdu vai saīsinājumu, jo tas palīdz identificēt oriģinālo publikāciju un izvairīties no neprecizitātēm.

Noslēgums

Botāniskais nosaukums ir starptautiski standartizēta forma, kas ļauj precīzi identificēt un sazināties par organismiem. ICN nosaka pamatprincipus—typification (tipa noteikšana), prioritāte, derīga publikācija un citas prasības—kam jāseko, lai nosaukums būtu oficiāls un pieņemts. Kultivāru nosaukumi pakļaujas ICNCP noteikumiem un tiem ir savas rakstības un reģistrācijas prasības.