Zviedrijas baznīca (Svenska kyrkan) — luterāņu vēsture, reforma un modernizācija

Zviedrijas Baznīca (Svenska kyrkan): luterāņu vēsture, reforma, modernizācija, sieviešu ordinācija un ekumeniska attīstība — ceļš no 16. gadsimta līdz mūsdienām.

Zviedrijas baznīca (zviedru: Svenska kyrkan) ir Zviedrijas luterāņu un protestantu kristīgā konfesija. Šī konfesija tika dibināta 16. gadsimtā, kad Zviedrija pārgāja no katolicisma uz protestantismu, un kļuva par Zviedrijas valsts baznīcu. Sākoties 19. un 20. gadsimtam, tā virzījās uz liberālāku teoloģiju un ekumenismu.

1995. gada augusta beigās Zviedrijas valdība un Zviedrijas Baznīca nolēma no 2000. gada 1. janvāra iet katrs savu ceļu. Šī konfesija galvenokārt praktizē zīdaiņu kristīšanu.

Sievietes priesteres tika atļautas 1958. gadā, un 1997. gadā Kristīna Odenberga tika iecelta par pirmo sievieti bīskapi (Lundas diecēze). 2014. gada jūnijā Antje Jackelén kļuva par pirmo sievieti arhibīskapi (Upsalas diecēze).

Vēsture un reformācija

Zviedrijas baznīcas izveidošanos saista ar 16. gadsimta reformāciju un politiskajām pārmaiņām. Reformācijas procesā svarīga loma bija karalim Gustavam Vasam un reformatoram Olausam Petri, kuri veicināja liturģijas pāreju uz zviedru valodu un Bībeles tulkojumu zviedru valodā (Gustava Vasa tulkojums 1541). 1593. gada Upsalas sinode nostiprināja luterāņu doktrīnu kā valsts baznīcas oficiālo mācību, un baznīca kļuva par nozīmīgu valsts pārvaldības daļu nākamo gadsimtu laikā.

Organizācija un pārvaldība

Zviedrijas baznīca ir organizēta diecēžu tīklā (mūsdienās 13 diecēzes), kuras vada bīskapi. Baznīcas augstākā amatpersona ir Upsalas arhibīskaps, kas ir baznīcas primāts. Vietējā līmenī darbu veic draudzes (parishes) ar savu padomi un priekšteču, bet vispārējus lēmumus pieņem Baznīcas sapulce (Kyrkomötet) un reģionālās sapulces. Pēc atdalīšanās no valsts 2000. gadā Baznīca saglabāja lielu administratīvo autonomiju, taču tās saistības ar valsti kļuva formālākas un baznīcas finansēšana daļēji pārorientējās uz biedru līdzekļiem.

Liturģija, sakramenti un kultūras mantojums

Liturģija Zviedrijas baznīcā notiek galvenokārt zviedru valodā. Baznīcas prakse ietver sešus tradicionālos sakramentus un ceremonijas: kristību (parasti zīdaiņu kristības), konfirmāciju (jauniešu apstiprināšana ticībā), Svēto Vakarēdienu (Euharistija), laulību, ordināciju un bēres. Zviedrijas psalmu krājums un dievkalpojumu grāmatas (piemēram, mūsdienīgās psalmu grāmatas) ir centrāla baznīcas kultūras daļa.

Baznīca pārvalda tūkstošiem viduslaiku un vēlāk būvētu baznīcu ēku, kas ir nozīmīga Zviedrijas kultūras mantojuma sastāvdaļa. Draudzes bieži rūpējas par baznīcaprakstiem, sakrālās mūzikas tradīciju (koru un ērģeļu mūzika) un vietējo kopienu rituāliem.

Modernizācija, sociālā loma un ekumenisms

20. un 21. gadsimtā Zviedrijas baznīca pakāpeniski liberalizēja savas nostādnes — gan teoloģijā, gan prakses jautājumos. Tā aktīvi iesaistās sociālā darba jomā (bāriņu un veco aprūpe, noslēpumu atbalsta projekti, bēgļu un migrantu palīdzība), kā arī piedalās diskusijās par ētiskiem un sociāliem jautājumiem. Baznīca ir dalīborganizācija dažādās starptautiskās forumos, tai skaitā Luterāņu pasaules federācijā (Lutheran World Federation) un Ekumēniskajā padomē, kā arī uztur ciešas saites ar Anglikāņu baznīcām (Porvoo sadarbība) un citām konfesijām.

Sieviešu ordinācija, LGBT jautājumi un sabiedriskā debates

Sieviešu ordinācija tika atļauta 1958. gadā, kas bija nozīmīgs solis pretī dzimumu līdztiesībai baznīcas amatpersonu vidū. Kā minēts augstāk, Kristīna Odenberga 1997. gadā kļuva par pirmo sievieti bīskapi un Antje Jackelén 2014. gadā — par pirmo sievieti arhibīskapi, kas akcentē šo virzību.

Attiecībā uz viendzimuma pāriem, Baznīca pēdējos gados atklātāk risina LGBT tiesību jautājumus; valsts likumdošanas un sabiedriskās diskusijas rezultātā baznīca ir pieņēmusi risinājumus, kas ļauj dievkalpojumu ietvaros atzīt viendzimuma partnerību un rīkot ceremonijas, ja attiecīgā draudze to apstiprina. Šie jautājumi joprojām tiek apspriesti draudžu un diecēžu līmenī, liekot uzsvaru uz brīvību saskaņot ticības praksi ar vietējām kopienām.

Mūsdienu izaicinājumi un nozīme sabiedrībā

Kopš 20. gadsimta beigām un 21. gadsimta sākuma Zviedrijas baznīca saskaras ar locekļu skaita samazināšanos, ko ietekmē plašāka sekularizācija un pārmaiņas sabiedrības attieksmēs pret reliģiju. Neskatoties uz to, Baznīca saglabā būtisku lomu Zviedrijas sabiedriskajā un kultūras dzīvē — tai uztic tradīcijas, skaistums un rituāli, kas saistīti ar dzimšanu, pieaugšanu, laulībām un nāvi. Arī sociālās palīdzības, integrācijas un kultūras programmas turpina nodrošināt Baznīcas klātbūtni ikdienas dzīvē.

Starptautiskais aspekts

Zviedrijas baznīca regulāri iesaistās starptautiskās sadarbībās, attīstības projektos un humanitārajā darbā. Tā veido partnerattiecības ar luterāņu un citām kristīgajām kopienām visā pasaulē, sniedzot atbalstu misijām, attīstības palīdzībai un ekumeniskai sadarbībai.

Kopumā Zviedrijas baznīca ir institūcija ar dziļām vēsturiskām saknēm un adaptīvu attieksmi pret mūsdienu izaicinājumiem — tā cenšas apvienot tradīciju ar atvērtību sabiedrības pārmaiņām, saglabājot nozīmīgu lomu Zviedrijas kultūras un reliģiskajā dzīvē.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Zviedrijas Baznīca?

Q: Kad tika dibināta Zviedrijas Baznīca?

Vai Zviedrijas baznīca bija Zviedrijas valsts baznīca?

J: Kas notika 1995. gadā starp Zviedrijas valdību un Zviedrijas baznīcu?

Vai Zviedrijas Baznīca praktizē zīdaiņu kristīšanu?

Jautājums: Kad Zviedrijas Baznīcā tika atļautas sievietes priesteres?

J: Kas bija Zviedrijas Baznīcas pirmā sieviete bīskape?

Meklēt pēc burta