Pilsonisko tiesību lietas 109 U.S. 3 (1883) bija piecu līdzīgu lietu grupa, kas tika apvienotas vienā jautājumā, kuru izskatīja ASV Augstākā tiesa. Tiesa uzskatīja, ka Kongresam saskaņā ar 14. grozījumu nav konstitucionālo pilnvaru aizliegt rasu diskrimināciju, ko īsteno privātpersonas un organizācijas, nevis štatu un vietējās pašvaldības.

Tiesa atzina, ka 1875. gada Likums par pilsoniskajām tiesībām, kas paredzēja, ka "visām personām, kas atrodas Amerikas Savienoto Valstu jurisdikcijā, ir tiesības pilnībā un vienlīdzīgi izmantot viesnīcu, sabiedrisko sauszemes vai ūdens transportlīdzekļu, teātru un citu sabiedriskās izklaides vietu telpas, priekšrocības, atvieglojumus un privilēģijas, ievērojot tikai likumā noteiktos nosacījumus un ierobežojumus, un ir piemērojams visu rasu un ādas krāsu pilsoņiem neatkarīgi no jebkādiem iepriekšējiem verdzības nosacījumiem", bija antikonstitucionāls.

Fons un likumiskais pamatojums

1875. gada Likums par pilsoniskajām tiesībām (Civil Rights Act of 1875) bija mēģinājums Kongresam nodrošināt vienlīdzīgas tiesības publiskajās vietās neatkarīgi no rases, balstoties uz 13. un 14. grozījumu. Likums aizliedza rases diskrimināciju viesnīcās, transportā, teātros un citās publiskās vietās. Pēc Rekonstrukcijas perioda beigām likuma piemērošana un federālā aizsardzība pret rasu vardarbību un diskrimināciju kļuva vāja, un pretlikumu juridiskās normas nonāca Augstākās tiesas izvērtējumā.

Tiesas sprieduma būtība un argumentācija

Augstākās tiesas vairākuma spriedumu (rakstīja tiesnesis Joseph P. Bradley) noteica, ka 14. grozījums aizliedz štatu rīcību, kas atņem personām konstitucionālas tiesības, bet to nevar izmantot tieši attiecībā uz privāto personu rīcību. Citiem vārdiem, 14. grozījums aizliedz štatu diskrimināciju, taču tas pēc sprieduma nevar dot Kongresam plašas pilnvaras regulēt vai sodīt privātpersonu diskriminējošu rīcību publiskajās vietās. Tā rezultātā 1875. gada likums tika atzīts par antikonstitucionālu, jo tas centās kontrolēt privātpersonu rīcību, ko tiesa uzskatīja par ārpus 14. grozījuma regulēšanas lauka.

Atsevišķie atzinumi un iebildumi

Tiesa pieņēma vairākuma lēmumu ar vairākumu balsu; ievērojams bija tiesneša John Marshall Harlan atsevišķs iebildums (dissent), kurā viņš uzstāja, ka Konstitūcija un rekonstrukcijas grozījumi ir domāti, lai nodrošinātu pilnīgu konstitucionālo aizsardzību pret rasu diskrimināciju un ka Kongresam jābūt plašākām pilnvarām aizstāvēt pamattiesības no privātpersonu pārkāpumiem, kas būtiski ierobežo civilās brīvības.

Sekas un juridiskā ietekme

  • Īstermiņa sekas: spriedums atstāja plašas iespējas rases segregācijai un privātpersonu veidotām diskriminējošām praksēm, kas nostiprināja tā saukto Jim Crow režīmu Dienvidu štatos un citur.
  • Garā perspektīvā: spriedums ierobežoja 14. grozījuma izmantošanu pret privātpersonām, taču vēlākā tiesu prakse un likumdošana daļēji atjaunoja federālo spēju izmantot citus konstitucionālos un likumdošanas mehānismus, lai cīnītos pret diskrimināciju. Piemēram, 20. gadsimta vidū Augstākā tiesa un Kongress pieņēma lēmumus un likumus (piem., 1964. gada Civil Rights Act), kas plašāk aizliedza diskrimināciju publiskajās vietās, izmantojot citas konstitucionālas pilnvaras (piem., Komercijas klauzulu) un administratīvas izpildinstitūcijas.
  • Vēlāka attīstība: vēlākos gados tiesas nolēmumi un likumi arī izmantoja citus grozījumus un koncepcijas, lai ierobežotu privātpersonu diskrimināciju dažos kontekstos — piemēram, tiesu prakse par tiesas iejaukšanos, nodrošinot, ka valsts darbība vai tās atbalsts diskriminācijai var padarīt rīcību par valsts rīcību.

Kopsavilkums

Pilsonisko tiesību lietas (109 U.S. 3 (1883)) bija nozīmīga lūzuma punkts ASV konstitucionālajā tiesībās, jo tas stingri ierobežoja 14. grozījuma piemērošanu pret privātpersonām un tādējādi sašaurināja federālās aizsardzības iespējas pret rasu diskrimināciju publiskajās vietās. Sprieduma politiskā un sociālā ietekme bija būtiska — tas ļāva pastiprināties segregācijai un radīja juridiskas un politiskas debates, kas ilga gadsimtus un galu galā noveda pie plašākām tiesību aizsardzības reformām 20. gadsimtā.