Hašiša klubs (Club des Hashischins) — Parīzes literātu grupa, 1844–1849

Hašiša klubs — Parīzes literātu noslēpumainā grupa (1844–1849). Gotjē, Bodlērs, Hugo u.c., hašiša seansi, radošie eksperimenti un intelektuālā vēsture.

Club des Hashischins, Hašiša klubs (dažkārt rakstīts arī Club des Hashishins vai Club des Hachichins) bija Parīzes intelektuāļu un rakstnieku grupa, kas 1840. gadu vidū regulāri tikās, lai eksperimentētu ar narkotiku, galvenokārt hašiša, ietekmi un meklētu radošas idejas vai jaunas psihiskās pieredzes. Klubs darbojās aptuveni no 1844. līdz 1849. gadam, un tā sanāksmēs piedalījās daži no Parīzes ievērojamākajiem literātiem, māksliniekiem un domātājiem.

Dalībnieki un sanāksmju vieta

Tā biedru lokā bija tādi vārdi kā Dr. Žaks Žozefs Moreo (Moreau de Tours), Teofils Gotjē, Šarls Bodlērs, Viktors Hugo, Žerārs de Nervāls, Žorē de Balzaks, Ežēns Delakruā un Aleksandrs Dumas. Jāuzsver, ka precīzs dalībnieku saraksts un katra klātbūtnes biežums dažkārt ir apvīti ar leģendu — daži autori apmeklēja regulāri, citi tikai retāk vai vispār vienu vai divas reizes.

Ikmēneša "seansi" parasti notika Hôtel de Lauzun (tajā laikā pazīstams kā Hôtel Pimodan), kas atradās Île Saint-Louis — intīms, bohemisks salons, kur intelektuāļi varēja diskutēt, lasīt un dalīties savās pieredzēs.

Rituāli, sagatavošana un vielu maisījums

Sanāksmju gaitā dalībnieki nereti bija tērpušies arābu stila apģērbā, radot eksotisku, orientālu noskaņu. Tradicionālajai dzēriena vai pastas receptei tika pievienots hašišs kombinācijā ar tādām sastāvdaļām kā kanēlis, krustnagliņas, muskatrieksts, pistācijas, cukurs, apelsīnu sula, sviests un kantarīda. Saņemtā masa bija bieza, zaļganbrūna, līdzīga ievārījumam, ko ieņēma kopā ar kafiju vai saldajiem dzērieniem.

Šie rituāli apvienoja drošības (medicīnisku novērojumu) un teatrālu / estētisku elementu — daļa dalībnieku meklēja tīri psihiskus, literārus iespaidus, citi pievērsa uzmanību drošībai un Moreau veiktajiem sistemātiskajiem eksperimenti.

Dokumenti un publicētie teksti

Teofils Gotjē aprakstīja klubu rakstā "Le Club des Hachichins", kas 1846. gada februārī tika publicēts Revue des Deux Mondes. Gotjē rakstīja par savu pieredzi kluba seansā, un šis raksts lielā mērā popularizēja klubu publiskajā telpā. Lai gan bieži tiek pieņemts, ka Gotjē bija kluba dibinātājs, viņš pats rakstā norāda, ka apmeklēja vienu no seansiem un aprakstīja to no viesa skatupunkta.

Dr. Žaks Žozefs Moreau (bieži saukts par Moreau de Tours) pētnieciskā interese par hašiša ietekmi mainīja kluba eksperimentu raksturu. Viņš mid‑1840ajos publicēja darbu par hašiša psiholoģisko ietekmi, kas plašāk dokumentēja novērojumus par prāta stāvokļiem un to saistību ar psihozi un garīgajām slimībām — franciski pazīstams kā Du hachisch et de l'aliénation mentale (Études psychologiques). Grāmata (apmēram 439 lappušu) kalpoja gan kā klīniskā, gan kā literārā atsauce par narkotiku izmēģinājumiem tajos gados.

Ietekme uz literatūru un kultūru

Kluba eksperimentiem un diskusijām bija liela ietekme uz romantisma un vēlāk simbolisma rakstniekiem. Piemēram, Šarls Bodlērs vēlāk savos darbos atspoguļoja domu par "mākslinieku paradīzēm" un apšaubīja, cik ilgtspējīgs ir radošums, kas balstīts uz ķīmiskām iedarbēm. Bodlērs un citi autori gadu gaitā rakstīja gan par inspirāciju, ko sniedz vielas, gan par to negatīvajām sekām — personības un veselības izmaiņām, atkarību un izolāciju.

Vēlākie darbi, piemēram, Bodlēra eseja Les Paradis Artificiels (1860), attīstīja tēmas par opija un hašiša efektu uz mākslu un apziņu, turpinot diskusiju, ko daļēji uzsāka kluba seansi.

Kritika, mīti un kluba izjukšana

Klubs bija gan apbrīnots, gan kritizēts. Daļa sabiedrības un daži intelektuāļi uzskatīja eksperimentus par neētiskiem vai bīstamiem; citi uzsvēra, ka daļa dalībnieku pārmērīgi romantizēja izmaiņas apziņā vai arī kļuva atkarīgi. Turklāt 1848. gada politiskās pārmaiņas un Parīzes intelektuālās vides transformācijas veicināja to, ka regulārie seansi vairs nevarēja turpināties tādā pašā formā, un klubs apstājās aptuveni 1849. gadā.

Laika gaitā Club des Hashischins bieži apvīts ar mītiem: daļa stāstu par ekstrēmiem seansiem, bagātīgiem viesu sarakstiem vai dramatiskām literārajām atklāsmēm ir pārspīlēti vai balstīti uz retām anekdotēm. Tomēr fakts paliek — šī grupa iezīmēja nozīmīgu brīdi Rietumu intelektuālajā vēsturē, kur literatūra, medicīna un eksotiskas prakses saplūda, ietekmējot gan rakstniecības tēmas, gan sabiedrības attieksmi pret psihotropajām vielām.

Nākotnes pētījumi un avoti

Par kluba darbību un ietekmi pieejami gan laikabiedru raksti, gan vēsturiskas monogrāfijas un literatūras pētījumi. Lai pilnīgāk izprastu grupas lomu, ieteicams lasīt gan Gotjē aprakstu Le Club des Hachichins, gan Moreau medicīniskos ierakstus, kā arī vēlākos kritiskos tekstus no Bodlēra un citiem — tie kopā sniedz gan praktisku, gan reflektējošu ainu par hašiša eksperimentiem Parīzes intelektuālajā dzīvē 1840. gadu vidū.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Club des Hashischins?

J: Kas bija daži no kluba dalībniekiem?

J: Kur viņi rīkoja ikmēneša seansus?

J: Kādas sastāvdaļas ietilpa viņu narkotiku maisījumā?

Vai kāds no kluba dalībniekiem rakstīja par savu pieredzi klubā?

Jautājums: Kā Bodlērs uztvēra narkotisko vielu lietošanu radošuma nolūkos?

Meklēt pēc burta