Eiropas Koncerts bija Eiropas valstu grupa, kas sadarbības ceļā centās uzturēt stabilu spēku līdzsvaru un novērst plašus karus pēc Napoleona karu beigām 1814.–1815. gadā. Sākotnēji tas izveidojās kā četrinieku alianses formas kodols — galvenās lomas spēlēja Apvienotā Karaliste, Austrija, Krievija un Prūsija. Pēc tam, kad Napoleons vairs nebija pie varas, sistēmā tika integrēta arī Francija (no 1815. gada), un vēlāk tajā iekļāvās arī Itālija un — pēc 1871. gada apvienošanās — Vācija. Kopumā šo periodu (aptuveni 1814–1914) bieži dēvē par Eiropas Koncerta laikmetu.

Radīšana un pamatprincipi

Eiropas Koncertu deva sākums Vīnes kongress (1814–1815), kur lielvaras vienojās par Eiropas robežām, restaurācijas politiku un princips — saglabāt varas līdzsvaru, lai novērstu jaunu hegemonisku atcelšanos. Sistēmas idejiski balsti bija legitīmisms (dinastiju atjaunošana) un konservatīva stabilitāte, kas bieži nozīmēja iejaukšanos revolūciju vai nacionālistisku kustību apspiešanā. Nozīmīga loma bija arī tā sauktajai Svētajai aliansei un diplomātiskajai praksei — regulāras sarunas, kongresi un vienošanās starp lielvalstīm.

Kā darbojās Koncerts

  • Viens no svarīgākajiem mehānismiem bija kongresu un konferenču diplomātija — 1818. gada Ahenes (Aix-la-Chapelle) kongress, 1820. gada Troppau, 1821.–1822. gada Laibachas sanākšana u. c., kur lielvalstis apsprieda problēmas un centās pieņemt kopīgus lēmumus.
  • Svara līdzsvars darbojās, jo neviena valsts nevarēja patstāvīgi noteikt kontinenta likteni bez citu piekrišanas — tas prasīja kompromisu un laiku, tomēr reizēm arī impotenci pret straujiem iekšpolitikas notikumiem.
  • Koncerts balstījās uz faktu, ka lielvaras tiesnesiski vērtēja vienas otras rīcību un, ja nepieciešams, koordinēja iejaukšanos, lai saglabātu status quo.

Sasniegumi un ierobežojumi

Eiropas Koncertam bija vairākas redzamas priekšrocības: tas novērsa plašu starpvaldību karu starp galvenajām kontinentālajām lielvalstīm vairāk nekā pusgadsimtu un ļāva atrisināt vai mazināt vairākas starptautiskas krīzes ar sarunām nevis tūlītēju bruņotu konfrontāciju. Tajā pašā laikā sistēma nebija bez trūkumiem:

  • Konservatīvais raksturs bieži nozīmēja atbalstu represīvām valdību politikām pret nacionālajām un liberālajām kustībām — tas radīja plašu iekšpolitisku spriedzi.
  • Līdzsvars bieži bija neelastīgs pret jauniem politiskiem un ekonomiskiem izaicinājumiem, piemēram, nacionālismu, industriālo konkurenci un kolonialismu.

Krīzes, kuras lēnām vājināja sistēmu

Līdz 1848. gada vispārējām revolūcijām Koncerts spēja bieži vien sarunās risināt strīdus, taču 1848. gads atklāja sistēmas vājumu — plašas tautas sacelšanās un nacionālās kustības parādīja, ka varas līmeņa vienošanās neaptur jaunas iekšpolitiskas spriedzes. Vēlāk 1853.–1856. gada Krimas karš, kurā Krievija saskārās ar pretinieku aliansi, ko atbalstīja arī Apvienotā Karaliste un Francija, praktiski izjauca lielo spēļu koordināciju un parādīja, ka intereses un interešu sadursmes var novest līdz bruņotai sadursmei, negaidot kopīgu vienošanos.

Atjaunošanās, pārkārtošanās un gals

Pēc dažādu kuru un domstarpību periodiem pastāvēja mēģinājumi atjaunot starptautisku dialogu — 1878. gada Berlīnes kongress bija viens no tādiem brīžiem, kur Otto fon Bismarks centās atjaunot stabilitāti un rīkoties kā "godīgs vidutājs". Tomēr no 1870. gadu otrās puses mainījās spēku samēri — Vācija un Itālija politiski apvienojās, veidojās bloku sistēmas (piem., Trokšņu alianses un pretaliances), un valstu ārpolitikas kļuva arvien vairāk konkurējošas.

Robežspriedze par kolonijām, jūras pārsvaru un militāro sacensību (ieroču sacensība un mobilizācijas plāni) 20. gadsimta sākumā padziļināja dalījumu. Lai gan Eiropas Koncertam bija bijusi nozīmīga loma 19. gadsimta lielvalstu miera saglabāšanā, sistēma lēnām sabruka, un galīgais pavērsiens notika ar Pirmo pasaules karu 1914. gadā, kad lielvalstu savstarpējās saistības un spriedze pārvērtās plašā bruņotā konfliktā.

Saglabāta mantojuma nozīme

Eiropas Koncerta periods atstājis divkāršu mantojumu: ar vienu roku tas parādīja, ka regulāra starptautiska diplomātija un sarunas var samazināt karu risku, ar otru — ka politikas, kas ignorē nacionālās pašnoteikšanās un sociālās pārmaiņas, galu galā noved pie spriedzes un konfliktiem. Tāpēc mūsdienu starptautiskās organizācijas un daudzpusējā diplomātija uztver Koncerta pieredzi gan kā priekšzīmi, gan brīdinājumu.