Sers Kolins Rekss Deiviss, CH, CBE, (Veibridžā, Sērrejā, 1927. gada 25. septembrī — Londonā, Anglijā, 2013. gada 14. aprīlī) bija ievērojams britu diriģents, pazīstams gan ar operas, gan simfoniskās mūzikas interpretācijām. Dzimis Veibridžā, Sērrejā, Deiviss mācījās skolā Kristus slimnīcā, pēc tam studēja klarnetes spēli Londonas Karaliskajā mūzikas koledžā. Tur viņam neļāva apmeklēt diriģēšanas nodarbības, jo viņš nepietiekami labi spēlēja klavieres; tomēr viņš guva pirmo diriģēšanas pieredzi, vadot studentu un kamermūzikas sastāvus.
Karjera
1952. gadā Deiviss sāka strādāt Karaliskajā festivāla zālē, un 1950. gados vadīja arī BBC simfonisko orķestri un vēlāk BBC Skotijas simfonisko orķestri. Viņš guva sabiedrības atzinību, kad pēkšņi tika aicināts diriģēt Volfganga Amadeja Mocarta operu "Dons Žuans" Karaliskajā festivāla zālē, jo Otto Klemperers bija saslimis. Gadu vēlāk, 1960. gadā, viņš diriģēja Mocarta "Burvju flautu" Glindebornā, aizvietojot Tomass Bīčams.
Sešdesmitajos gados Deiviss regulāri darbojās Sadler's Wells operā un strādāja ar Londonas Simfonisko orķestri. Viņš ieguva plašu reputāciju arī kā BBC simfoniskā orķestra galvenais diriģents. 1971. gadā viņš pārņēma Georga Šolti amatu kā galvenais diriģents Karaliskajā operā (Royal Opera House), kuru ieņēma līdz 1986. gadam. Deiviss īpaši atbalstīja mūsdienu britu operu — viņš pirmo reizi diriģēja Maikla Tipeta operu "Mezglu dārzu" (1970) un vēlāk "Ledus lauzi" (1977).
Pasaules līmeņa viesdiriģēšanas pozīcijas papildināja viņa karjeru: no 1972. līdz 1984. gadam Deiviss bija Bostonas Simfoniskā orķestra galvenais viesdiriģents, bet no 1983. līdz 1993. gadam — Bavārijas Radio simfoniskā orķestra galvenais diriģents. 1977. gadā viņš kļuva par pirmo angļu diriģentu, kas uzstājās Baireitas festivālā, kur vadīja "Tanheizeru". 1991. gadā Deiviss kļuva par Drēzdenes Staatskapelle goda diriģentu ("diriģenta laureāts") — pirmais orķestra pastāvēšanas vēsturē, kam piešķirts šāds tituls.
1995. gadā Deiviss kļuva par Londonas Simfoniskā orķestra galveno diriģentu, amatā paliekot līdz 2006. gadam, kad orķestris viņam piešķīra prezidenta titulu. No 1998. līdz 2003. gadam viņš bija arī Ņujorkas filharmoniskā orķestra galvenais viesdiriģents. Šīs ilglaicīgās sadarbības ar vadošajiem orķestriem nostiprināja viņa starptautisko reputāciju kā viena no vadošajām 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma diriģentu figūrām.
Repertuārs un ieraksti
Deiviss bija plaši pazīstams kā īpaši spožs Mocarta un Īžēra (Hector Berlioz) interpretētājs, un viņa Mocarta operu un koncertu lasījumi bieži tika atzīti par autoritatīviem. Viņš daudz ierakstīja kopā ar vadošajiem orķestriem, atstājot bagātu diskogrāfiju, kas ietver gan klasiku, gan 20. gadsimta britu mūziku. Deiviss regulāri reklamēja un diriģēja arī mūsdienu komponistu darbus, tostarp Maiklu Tipetu, un bija pazīstams ar skaidru, precīzu taktējumu, muzikālu siltumu un harmonisku formu izjūtu.
Apbalvojumi un atzinība
Viņš ir saņēmis daudzus apbalvojumus un valsts godus, tostarp CH un CBE, kā arī bruņinieka titulu (tādēļ viņam tiek piešķirts gods "Sers"). Deivisa karjera un ieraksti ir pelnījuši plašu starptautisku atzinību, tostarp vairāku mūzikas balvu un kritiķu apbalvojumu veidā.
Personīgā dzīve
1949. gadā Deiviss apprecējās ar soprānu April Cantelo; viņiem bija divi bērni — Suzanna un Kristofers. Šī laulība beidzās 1964. gadā. Tajā pašā gadā Deiviss apprecējās ar Ašrafu "Šamsi" Naini, jaunu irāņu sievieti, kura bija ģimenes audžumamma. Lai apmierinātu gan Irānas, gan Apvienotās Karalistes iestādes, pāris apprecējās trīs reizes — vienu reizi Irānā un divas reizes Apvienotajā Karalistē (vienu no tām Irānas vēstniecībā un vēl vienu civilo ceremoniju). Ar otro sievu viņam bija pieci bērni; kopā Deiviss bija septiņu bērnu tēvs.
Nāve un mantojums
2013. gada 14. aprīlī ar Londonas Simfoniskā orķestra starpniecību tika paziņots, ka 85 gadu vecumā, pēc īsas slimības, Kolins Deiviss miris. Viņa nāve izraisīja plašu starptautisku kondolences un piemiņas akciju vilni no orķestriem, opernamiem un mūzikas pasaules pārstāvjiem. Deiviss atstājis nozīmīgu mantojumu — spēcīgas interpretācijas, īpašu ieguldījumu Mocarta un Berlioza daiļradē, kā arī atbalstu britu mūsdienu komponistiem.
Deiviss nebija saistīts ar diriģentu seru Endrjū Deivisu.
