Thomas Beecham

Agrīnā dzīve

Bīčams dzimis 1879. gadā St.Helensā, Lankašīrā, Anglijas ziemeļu daļā. Bīčams bija pašmācības diriģents. Viņam bija dažas privātstundas pie Čārlza Vuda Londonā un Moškovska Parīzē. Bīčema tēvs sers Džozefs Bīčams bija nopelnījis daudz naudas, ražojot medikamentus (slavenās Bīčama tabletes), un viņam patika arī mūzika, tāpēc viņš varēja palīdzēt dēlam mūziķa karjerā.

Tomasam bija tikai 20 gadi, kad viņa tēvs tika atjaunots Sent Helensas mēra amatā. Lai to atzīmētu, viņa tēvs samaksāja Hallé orķestrim par koncertu. Koncertu vadīja slavenais vācu diriģents Hanss Rihters. Tomēr dažas dienas pirms koncerta tika paziņots, ka Rihters ir slims. Tomass nekavējoties paziņoja, ka koncertu diriģēs viņš. Orķestris sākumā atteicās spēlēt divdesmitgadīgajam diriģentam, kurš tikai vienreiz bija diriģējis koncertu, taču beigās viņi pārdomāja, un koncerts bija ļoti veiksmīgs.

Karjeras sākums

1909. gadā Tomass sapulcināja mūziķu grupu, lai izveidotu Bīčama simfonisko orķestri. Viņi sniedza koncertus un spēlēja baletos un operās. Bīčams diriģēja operas Koventgārdena un citos Londonas operteātros. Viņš diriģēja tādu komponistu kā Štrausa, Deliusa, Smita un Holbruka skaņdarbus. Viņš spēlēja arī Djagiļeva baleta "Ballets Russes" izrādēs, kad tās pirmo reizi ieradās Anglijā.

Pirmā pasaules kara laikā viņš ziedoja naudu Halles orķestrim, Londonas simfoniskajam orķestrim un Karaliskajai filharmoniskajai biedrībai, kurus visus viņš diriģēja. Viņš bieži diriģēja šos orķestrus ārpus Londonas, sniedzot cilvēkiem iespēju dzirdēt mūziku, ko viņi nekad iepriekš nebija dzirdējuši.

Vairākus gadus viņam bija problēmas ar naudu, un viņš daudz neuzturējās. Tad 1932. gadā viņš izveidoja Londonas filharmonisko orķestri un ātri vien to izveidoja par izcilu orķestri. 1936. gadā orķestris koncertēja Vācijā, bet nākamajā gadā devās uz Parīzi. Trīsdesmitajos gados viņš diriģēja Koventgārdenā, kur viņam bija kontrole pār visu, kas tur notika. Viņš diriģēja vairākus Vāgnera "Gredzena" ciklus. Kad 1939. gadā sākās Otrais pasaules karš, teātri slēdza. Viņš devās uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur diriģēja vairākus orķestrus, tostarp Ņujorkas filharmonisko orķestri. Viņš devās arī uz Austrāliju.

Vēlākā karjera

1944. gadā viņš atgriezās Lielbritānijā. Viņa vadītais Londonas filharmoniskais orķestris tagad bija pašpārvaldes organizācija (orķestra dalībnieki paši pieņēma lēmumus par to, ko orķestrim vajadzētu darīt un spēlēt). Viņi nolēma, ka nevēlas Bīčamu, jo viņš gribētu iegūt varu vadīt orķestri tā, kā viņš vēlas. Tāpēc Bīčams izveidoja citu orķestri - Karalisko filharmonisko orķestri. Viņš sniedza daudzus koncertus, koncertēja kopā ar tiem un veica daudz lielisku ierakstu. Viņš bija īpaši pazīstams ar Jozefa Haidna un Mocarta koncertiem. Viņš diriģēja arī "Die Meistersinger" Koventgārdenā 1951. gadā, kā arī 1958. gadā uzstājās Teatro Colón Buenosairesā. Pēdējo koncertu viņš sniedza 1960. gada 7. maijā, kad diriģēja RPO Portsmutā.

Viņa slava

Bīčams bija ārkārtīgi talantīgs mūziķis. Tā kā viņam bija daudz naudas, viņam nebija nepieciešams apgūt muzikālo izglītību, kas bija nepieciešama lielākajai daļai citu mūziķu. Viņš pats veidoja savu dzīvi un tērēja daudz enerģijas un arī naudas, radot mūziķiem piemērotus darba apstākļus, kas būtu bijuši normāli daudzās citās Eiropas valstīs, bet kas tajā laikā Anglijā nebija normāli.

Viņu neinteresēja Baha mūzika, lai gan viņš diriģēja Hendeļa mūziku. Viņš bija slavens ar saviem Mocarta skaņdarbiem, bet īpaši labprāt atskaņoja Berlioza, Mendelszona, Bizē un Dvoržāka skaņdarbus. Viņš bija viens no pirmajiem Anglijā, kurš diriģēja Riharda Štrausa un Sibēliusa jauno mūziku. Viņš bija tuvs Dēliusa draugs un izpildīja viņa mūziku, kā arī rediģēja to, lai to varētu publicēt.

Ir daudz stāstu par viņa teiktajām asprātībām. 1916. gadā viņš tika pasniegts bruņinieka kārtā.

Slaveni citāti

Kāda dāma teica Bīčamam, ka vēlas, lai viņas dēls iemācītos spēlēt kādu mūzikas instrumentu, taču nevēlas dzirdēt briesmīgo skaņu, ko tas rada, kad viņš sāk mācīties. Viņa jautāja, kādu instrumentu viņam vajadzētu apgūt. Bīčams atbildēja, ka viņam būtu jāmācās dūdas, jo "tās skan tieši tāpat, kad esat pabeidzis mācīties, kā tad, kad sākat mācīties".

Bīčams mēģināja ļoti garu Vāgnera operu. Viņi bija ilgi mēģinājuši. Bīčams izvilka pulksteni un teica: "Mans Dievs! Mēs esam spēlējuši divas stundas, un mēs joprojām atskaņojam šo nolādēto melodiju!".

Bīčams mēģināja kāda angļu komponista operu. Komponists bija klāt mēģinājumā, un viņš nepārtraukti apstādināja orķestri un lūdza Bīčamu spēlēt citādi. Katru reizi Bīčams pagriezās pret orķestri un teica: "Vēlreiz to pašu, kungi, lūdzu".

Bīčams reiz satika kādu pazīstamu dāmu, taču nespēja atcerēties, kas viņa bija. Viņš viņai jautāja, vai viņa jūtas labi.

"Ak, ļoti labi, bet mans brālis pēdējā laikā ir diezgan slims," viņa teica.

"Ak, jā, tavs brālis. Man žēl to dzirdēt. Un ko jūsu brālis pašlaik dara?"

"Nu... viņš joprojām ir karalis," atbildēja princese Marija.