Alija Bet (ebreju: 'עליייה ב, Aliyah bet) ir ebreju nelegālās imigrācijas uz Britu mandātu Palestīnā no 1934. līdz 1948. gadam nosaukums. Tā ir pazīstama arī kā Ha'apala (ivritā: ההעפלה, kas nozīmē pacelšanās). Vairāk nekā 100 000 cilvēku mēģināja nelegāli ieceļot Palestīnā. Tika veikti 142 reisi ar 120 kuģiem. Vairāk nekā pusi no tiem apturēja britu patruļas. Jūrā noslīka vairāk nekā 1600 cilvēku. Tikai daži tūkstoši reāli ieradās Palestīnā.
Izraēlas Valsts civilajā kapsētā Hercla kalnā atrodas valsts mēroga apbedījumu vieta tiem ebrejiem, kuri noslīka jūrā Alija Bet laikā. Citi apbedījumi ir Carmel Beach kapsētā Haifā. Aliyah Bet vēstures muzejs atrodas ieslodzīto nometnē Atlitā. Centrālais piemiņas memoriāls tiem, kas veica Aliyah Bet, atrodas Londonas dārzā Telavivā.
Vēsturisks konteksts un iemesli
Alija Bet izauga no bēgļu bēguma un vajāšanas, kas pastiprinājās sekojoši nacistu un fašistu režīmu iznīcinošai politikai 1930. gados un Otrā pasaules kara laikā. Eiropas ebreji meklēja glābiņu, bet pieaugošās imigrācijas robežas un Britu administrācijas noteikumi — īpaši 1939. gada White Paper, kas ierobežoja legālo imigrāciju uz Palestīnu — noveda pie tā, ka daudzi centās ieceļot slepus, izmantojot jūras ceļus vai citus slepenas pārvietošanās maršrutus.
Organizācija un ceļi
Slepenās imigrācijas plānošanu un izpildi organizēja dažādas cionistu organizācijas, tostarp Mossad LeAliyah Bet (organizētais nelegālās imigrācijas dienests) un Haganah ar tās jūras nodaļu Palyam. Cilvēkus mēdza vest ar kuģiem no Rietumeiropas, Balkāniem, Ziemeļāfrikas un Turcijas; dažkārt izmantoja arī nelielas zvejas laivas vai citas nomaļas kuģu vienības. Reisi bija riskanti — kuģu stāvoklis bieži bija sliktāks par nepieciešamo, apstākļi tur bija blīvi un hroniski nepietiekami sanitāri.
Britu politika, apturēšana un nometnes
Britu karaspēks un jūras spēki aktīvi patrulēja pie Palestīnas krastiem, apturot un arestējot daudzas laivas. Aizturētos imigrantus izvietoja Atlitā (pie Haifas) un vēlāk — masveidīgākā mērogā — Kipro salas nometnēs. Daļa kuģu un pasažieri tika deportēti uz citiem britu kontrolētiem rajoniem, piemēram, Maurīciju. Internēto skaits pēckara gados bija liels, un daudzi cerēja uz ieceļošanu tikai līdz ar politiskajām pārmaiņām 1947–1948. gadā.
Tragēdijas un labi zināmi gadījumi
Alija Bet ceļi atstāja aiz sevis vairākas traģēdijas, kas kļuvušas par simboliem. Starp slaveniem gadījumiem ir kuģu avārijas un ciešanas, kas radīja starptautisku rezonansi. Daudzi gāja bojā jūrā — pieejamie dati liecina par vairāk nekā 1600 noslīkušajiem —, un daži incidenti kļuva par spēcīgiem politiskiem momentiem, kas ietekmēja sabiedrības viedokli un starptautiskās debates par ebreju bēgļu likteni.
Pēctecība un nozīme
Alija Bet bija nozīmīgs pirmsākums vairākiem notikumiem, kas noveda pie Izraēlas valsts izveides 1948. gadā. Tā atspoguļo gan izmisumu un cilvēku drosmi, gan arī starptautisko politikas sarežģītību, kurā tiesiska noteiktība un humanitāte bieži bija pretrunā. Pēc 1948. gada daļa cilvēku, kas iepriekš bija aizturēti vai nometnēs, beidzot varēja ieceļot jaunizveidotajā valstī.
Mantojums un piemiņa
Memoriālie laukumi, kapavietas un muzeji — tostarp minētā Atlit nometne un piemiņas vietas Hercla kalnā un Haifā — saglabā Alija Bet atmiņu. Šīs vietas kalpo arī kā izglītības centri, kur apmeklētāji uzzina par cilvēku stāstiem, risku un cīņu pēc drošas dzīves. Alija Bet stāsti ir daļa no plašāka migrācijas un bēgļu pieredzes naratīva, kas joprojām ir aktuāls mūsdienu diskusijās par patvērumu, robežām un cilvēktiesībām.
