Drosera, dažkārt sauktas par saulgriežiem, ir plēsīgi augi, kas piesaista un notver kukaiņus ar lipīgu vielu. Lai notvertu un sagremotu savus upuri, tās izmanto biezu, lipīgu gļotu, ko sauc par gļotādu. Gļotāda atrodas uz īpašiem matiņiem — trihomiem, kuru galos izdalās lipīgās šķidrās vielas. Rasenes ir vienas no izplatītākajām un daudzveidīgākajām plēsīgajiem augiem — to skaits pārsniedz sugas, tomēr precīzs skaitlis atkarīgs no taksonomijas (plašāk tiek minēti aptuveni 190–200 un vairāk sugu).

Izskats un uzbūve

Rasenu lapas parasti ir pārklātas ar sīkām, žāklainām trihomu galviņām, kas izdalās lipīgs sekrēts. Šī gļotāda ne tikai tur upuri — tā arī satur fermentus, kas palīdz sagremot olbaltumvielas un citus organiskos savienojus. Dažām sugām lapas ir plati izkliedētas, citām tās veido rozetes vai garus, stiegras dzinumus.

Barošanās mehānisms

Kad kukainis pieskaras lipīgajai gļotādai, tas tiek notverts un bieži vien aktivizē apkārtējos trihomus, kas var locīties uz upura, palielinot saskaršanās laukumu. Pēc tam uz gļotādas darbojas hidrolītiskie fermenti (proteāzes, fosfāzes u. c.), kas noārdā barības vielas, kuras augi absorbē caur lapiņu virsmu.

Dzīvesveids un izplatība

Rasenas sastopamas gandrīz visā pasaulē, izņemot Antarktīdu. Tās aug dažādās biotopos — purvos, mitrās pļavās, smilšainās un skābās augsnēs, uz akmeņainām klintīm un pat koku stumbriem (epifītiskas sugas). Rasenu sugas ir pielāgojušās zemam slāpekļa daudzumam augsnē, tāpēc papildus iegūst barības vielas no notvertajiem kukaiņiem.

Dzīves ilgums un vairošanās

Daudzas rasenu sugas ir daudzgadīgas un var dzīvot vairākus gadus, dažas — pat 50 gadus vai ilgāk savstarpējas aprūpes apstākļos. Citām sugām ir viengadīgs cikls: tās vairojas galvenokārt ar sēklām un mirst pēc sēklu izveides. Vairošanās veidi ietver arī vegetatīvo dalīšanos, risomas, lapu spraudeņus un dažkārt augu atzarošanu.

Sugu dažādība un piemēri

  • Mazās sugas ar apaļām rozetēm (piem., Drosera rotundifolia) — bieži sastopamas purvos un mitrās pļavās.
  • Garveidīgās sugas (piem., Drosera capensis, populāra dārzā) — tām ir garas, lipīgas lapas, un tās labi pavairot telpās.
  • Klimatoīdās un epifītiskās sugas, kas aug tropu mežos uz koku stumbriem vai akmeņainām virsmām.

Kultivēšana un aizsardzība

Rasenas pieprasa mitru, skābu substrātu, daudz gaismas (daudzas sugas) un mērenu temperatūru. Pārāk barotas augsnes vai laistīšana ar cietu ūdeni var kaitēt. Daudzas sugas ir populāras hobijā, taču ir arī aizsargājamas — to dabiskais biotops tiek apdraudēts ar purvu nosusināšanu, piekrastes teritoriju apbūvi un vākšanu dabā.

Nozīme un pētījumi

Rasenas interesē zinātniekus, jo tās parāda unikālas adaptācijas barības iegūšanai skaidri slāpekļa nabadzīgās vidēs. Tās tiek pētītas arī biokosmētikā un fermentu študijās. Dažas sugas izmantotas tradicionālajā medicīnā vai kā paraugs evolūcijas un ekoloģijas pētījumiem.

Kopumā rasenas ir daudzveidīgs un adaptīvs augu ģints, kas piesaista uzmanību gan ar savu skaistumu, gan ar neparasto plēsīgumu.