Hesperornis ir izmirusi ūdens putnu ģints, kas dzīvoja augšējā krīta periodā (pirms 89-65 miljoniem gadu).

Hesperornis bija svarīgs agrīns atradums putnu paleontoloģijas vēsturē. To atklāja paleontologs O. K. Maršs 19. gadsimta beigās, kad notika kaulu kari.

Pazīstamas Hesperornis atradnes ir Kanzasas augškrīda jūras kaļķakmeņi un Kanādas jūras slānekļi. Šai ģintij, iespējams, bija holarktisks izplatības areāls.

Izskats un adaptācijas

Hesperornis bija specializēts nirējs un zivju mednieks. To raksturoja vairākas pazīmes, kas padarīja to piemērotu dzīvei ūdenī:

  • Garens, strupans ķermenis un spēcīgas, aizmugurēji novietotas kājas, kas nodrošināja lielu peldspēju un dzinējspēku zem ūdens.
  • Samazinātas spārnu kaulu struktūras — Hesperornis, visticamāk, nebija spējīgs lidot; spārni bija maz attīstīti, vairāk norādot uz peldēšanas funkciju vai sargfunkcijām nekā uz lidošanu.
  • Jautājumu par pēdu uzbūvi — fosilajos pārstāvjos redzamas spēcīgas potītes un pirkstu kaulu struktūras, kas liecina par webbed (piedzītu) vai regulāri ūdensadaptētām pēdām, kā arī par spējīgu niršanas veidu, kas līdzinājās mūsdienu pludiņu un nirtspējīgu putnu paradumiem.
  • Raksturīga iezīme — zobi zobainās žokļu rindās. Šie zobi bija labi pielāgoti, lai satvertu un noturētu glītas zivis.

Izmēri un sugas

Tipiski Hesperornis exemplāri varēja sasniegt apmēram 1–1,8 metrus garumu atkarībā no sugas, padarot tos par salīdzinoši lieliem nirējiem putniem krīta jūrās. Vislabāk pazīstamā suga ir Hesperornis regalis, kas kalpo par tipisko piemēru ģints morfoloģijai.

Ekoloģija un dzīves veids

Hesperornis dzīvoja seklios jūras rajonos un plašajos iekšējos jūras basenos (piemēram, Western Interior Seaway Ziemeļamerikā). Tā diēta galvenokārt sastāvēja no zivīm un iespējams arī no gliemežiem un kalmāriem. Spēcīgās kājas un zobi ļāva efektīvi ķert slidenu laupījumu ūdenī. Uz sauszemes šie putni, visticamāk, bija neveikli — pārvietošanās uz krasta virsmas notika lēni un klibot, tāpat kā citi lieli nirēji.

Atklāšana, nozīme un saglabāšanās

Fosilijas, kuras atklāja O. K. Maršs kaulu karu laikā, deva svarīgu pierādījumu par to, ka agrīnajiem putniem varēja būt gan modernām putnu pazīmēm līdzīgas īpašības, gan primitīvas iezīmes (piem., zobi). Šie atradumi palīdzēja labāk saprast putnu evolūciju un pāreju no bezspalvainajiem teropodiem uz mūsdienu putniem. Fosilijas no Kanzasas kaļķakmeņiem un Kanādas slānekļiem tiek glabātas muzejos un turpina sniegt materiālu pētījumiem par morfoloģiju, augšanas attīstību un filogenētiku.

Izmiršana

Hesperornis izzuda kopā ar daudzām citām krīta laika faunas grupām apmēram pie K–Pg (Kreidas–Paleogēna) robežas. To izzušanu, visticamāk, veicināja plaša mēroga vides izmaiņas un katastrofiski notikumi, kas ietekmēja piekrastes un jūras ekosistēmas.

Nosaukuma izcelsme: ģints nosaukums Hesperornis tulkojumā no grieķu valodas aptuveni nozīmē “rietumu putns”, atsaucoties uz atradumu vietu rietumu Ziemeļamerikā.