Jean Anthelme Brillat-Savarin — franču gastronoms un jurists (1755–1826)

Brillē-Savarēns dzimis Belē pilsētā Ainā, kur Ronas upe atdalīja Franciju no Savojas. Viņš studēja jurisprudenci, ķīmiju un medicīnu Dižonā un praktizēja savā dzimtajā pilsētā. Dzimis kā Žans Antelms Briljē, bet pieņēma savu otro uzvārdu, jo tante vārdā Savarēns atstāja viņam visu savu īpašumu ar nosacījumu, ka viņš pieņems viņas vārdu. 1789. gadā, sākoties Franču revolūcijai, viņš tika nosūtīts kā deputāts uz Ģenerālo pilnsapulci, kas drīz kļuva par Nacionālo Satversmes sapulci, un kļuva pazīstams ar dažām savām runām, īpaši ar vienu, kurā atbalstīja nāvessodu. Viņš atgriezās Belē un gadu bija ievēlēts par mēru. Vēlākā revolūcijas posmā par viņa galvu tika izsludināta prēmija, un viņš sākumā meklēja politisko patvērumu Šveicē. Vēlāk viņš pārcēlās uz Holandi un pēc tam uz jaunatklātajām Amerikas Savienotajām Valstīm, kur trīs gadus dzīvoja Bostonā, Ņujorkā, Filadelfijā un Hartfordā, pārtiekot no ienākumiem, kas gūti, sniedzot franču valodas un vijoļspēles stundas. Kādu laiku viņš bija pirmā vijole Parka teātrī Ņujorkā.

1797. gadā viņš atgriezās Francijā direktoriāta vadībā un ieguva tiesneša amatu, kuru ieņēma līdz mūža galam, - Kasācijas tiesas tiesneša amatu. Viņš publicēja vairākus darbus par tiesībām un politisko ekonomiju. Viņš palika vecpuisis, bet mīlestību uzskatīja par sesto maņu: viņa uzraksts Fiziognomijas viņa skaistajai māsīcai Žuljetei Rekamjē skan šādi.

"Madam, laipni pieņemiet un laipni lasiet veca cilvēka darbu. Tas ir cieņas apliecinājums draudzībai, kas aizsākās jūsu bērnībā, un, iespējams, vēl sirsnīgāku jūtu veltījums... Kā es varu pateikt? Manā vecumā cilvēks vairs neuzdrošinās iztaujāt savu sirdi."

Viņa slavenais darbs "Garšas fizioloģija" (Physiologie du goût) tika publicēts 1825. gada decembrī, divus mēnešus pirms viņa nāves. Pilns nosaukums ir Physiologie du Goût, ou Méditations de Gastronomie Transcendante; ouvrage théorique, historique et à l'ordre du jour, dédié aux Gastronomes parisiens, par un Professeur, membre de plusieurs sociétés littéraires et savantes. " Grāmata nav iznākusi kopš tās pirmās izdošanas neilgi pirms Brillat-Savarin nāves. Tās ievērojamāko tulkojumu angļu valodā veica pārtikas rakstnieks un kritiķis M. F. K. Fišers, kurš atzīmēja: "Es uzskatu sevi par svētītu tulkotāju vidū." Viņas tulkojums pirmo reizi tika publicēts 1949. gadā. Epikūra filozofija slēpjas katras lapas aizmugurē; Brillat-Savarins bija apmierināts ar visvienkāršāko maltīti, ja vien tā bija meistarīgi izpildīta:

Cilvēki, kas cieš no gremošanas traucējumiem vai iereibuši, pilnīgi nezina patiesos ēšanas un dzeršanas principus.

• Viņš salīdzināja pēcgaršu, ēdiena smaržu vai aromātu ar mūzikas enharmoniju (Meditācija ii): "ja nebūtu smaržas, kas jūtama mutes aizmugurē, garšas sajūta būtu tikai strupa un nepilnīga."
• Brillat-Savarēns, ka viņš ir kaislīgs siera cienītājs, atzīmēja: "Deserts bez siera ir kā skaista sieviete tikai ar vienu aci."
• "Jauna trauka atklāšana cilvēcei sagādā lielāku laimi nekā jaunas zvaigznes atklāšana."
• "Pastāsti man, ko tu ēd, un es tev pateikšu, kas tu esi."
• "Kādam vīram, kurš mīlēja vīnu, pēc vakariņām desertā piedāvāja vīnogas. "Liels paldies," viņš sacīja, atgrūzdams šķīvi malā, "es neesmu pieradis vīnu dzert tabletēs.""
• "Uzņemt viesus nozīmē rūpēties par viņu laimi visu laiku, kamēr viņi atrodas zem jūsu jumta.""
• "Pavārmāksla ir viena no senākajām mākslām, kas mums ir sniegusi vissvarīgāko pakalpojumu pilsoniskajā dzīvē."
• "Galda prieks pieder visiem laikmetiem, visiem apstākļiem, visām valstīm un apgabaliem; tas sajaucas ar visiem pārējiem priekiem un beidzot paliek, lai mierinātu mūs par to aiziešanu.