Loricifera ir nesen atklāta jūras dzīvnieku ekdizozoānu dzimta. Šajā filumā ietilpst pirmie zināmie dzīvnieki, kas eksistē pilnīgi anoksiskā vidē (bez skābekļa). Filumu 1983. gadā aprakstīja Reinhards Kristensens (Reinhardt Kristensen).
Tie ir ļoti mazu dzīvnieku dzimta, kas dzīvo nogulsnēs. Šobrīd ir aprakstītas divdesmit divas sugas astoņās ģintīs. Turklāt ir vēl aptuveni 100 sugas, kas ir savāktas, bet vēl nav aprakstītas. To izmērs svārstās no 100 µm līdz aptuveni 1 mm.
To dzīvesvieta ir jūras grants starpas, pie kurām tās piestiprinās. Tās ir viena no nesen atklātajām metazoānu grupām. Tie diezgan stingri piestiprinās pie grants, un tas izskaidro, kāpēc tik ilgi palika neatklāti. Pirmais eksemplārs tika savākts pagājušā gadsimta 70. gados un vēlāk aprakstīts 1983. gadā. Tās sastopamas visos ūdens dziļumos, dažādos nogulumu veidos un visos platuma grādos. Fosilijās tās vēl nav atrastas.
Izskats un anatomija
Loricifera ir ļoti mazi, cieti ārējā apvalka — lorikas — nēsātāji. Lorika ir sacietējusi kutikulas veida čaula, kas veido kārtiņu vai režģi ap ķermeņa aizmugures daļu un kalpo kā aizsargs. Priekšējā ķermeņa daļa (introverts) ir izvelkama un pārklāta ar maziem paplašinājumiem — skalīdiem —, kurus dzīvnieks izmanto gan piekļaušanai pie substrāta, gan barošanai un pārvietošanai pa graudiņiem.
Ķermeni parasti dala vairākās daļās: galvas/introverta zona, kakla daļa, krūškurvja (thorax) daļa un aizmugure ar loriku. Nervu sistēma ir vienkārša, taču pietiekama reakcijām uz apkārtni. Daudziem sugu attīstības posmiem ir specifiskas larvālās formas.
Dzīves cikls un reproducēšanās
Daudzas loriciferu sugas reproducējas seksuāli, parasti ar atsevišķām mātītēm un tēviņiem (dioicisks). To attīstībā ir raksturīgas vairākas stadijas, tostarp larvālās formas, kuras dažreiz sauc par Higgins tipa kāpuriem (nosaukums cēlies no līdzīgu kāpuru aprakstiem citos meiofaunas grupās). Tāpat kā citi ekdizozoāni, loriciferi periodiski nomizo (ekdīze), mainot kutikulu attīstības gaitā.
Barošanās un ekoloģiskā nozīme
Loriciferi ir tipiski meiofaunas pārstāvji — tie apdzīvo smilšu un grants starpas un barojas galvenokārt no organiskajām daļiņām un mikroorganismiem, tostarp baktērijām. Daži anoksiskie taksoni, kas dzīvo bez skābekļa, norāda uz spēju izmantot alternatīvas vielmaiņas ceļus un sadarbību ar mikroorganismiem, kas palīdz sagremot organisko vielu anoksiskos apstākļos.
Anoksiskās sugas un īpašības
2010. gadu sākumā tika publicēti pētījumi, kas parādīja, ka dažas loriciferu sugas var pastāvīgi dzīvot pilnīgi anoksiskā vidē — piemēram, hypersaline un anoksiskos jūras dīķos. Šiem organismiem mitochondrijām līdzīgās organellas ir morfoloģiski pārveidotas (tiek minēti hidrogenosomu tipa organelli), un dažiem indivīdiem ir mikrobu simbiozes, kas ļauj dzīvot bez molekulārā skābekļa. Tas padara Loricifera par īpaši interesantu grupu pētījumiem par vielmaiņu un dzīvi ekstrēmos apstākļos.
Taksonomija un to vieta dzīvības koka kontekstā
Loricifera parasti tiek ierindota ekdizozoānu grupā un to uzskata par radniecīgu citām skalidoforu grupām, piemēram, Priapulida un Kinorhyncha. Taču to precīzā filogenētiskā pozīcija joprojām tiek pētīta, jo mazo izmēru un specializētā dzīvesveida dēļ ir grūti iegūt plašu salīdzināmu morfoloģisko un molekulāro datu klāstu.
Pētījumu stāvoklis un perspektīvas
Loriciferi joprojām ir mazpētīta grupa — daudzi specimenī ir savākti, bet nav formāli aprakstīti, un fosilais ieraksts pilnīgi trūkst. To mazie izmēri, dziļie un sarežģītie biotopi padara par izaicinājumu kolekciju un izpēti. Tomēr tie sniedz nozīmīgu ieskatu par to, kā daudzveidīgas dzīvības formas var pielāgoties ekstrēmiem apstākļiem un kādas var būt alternatīvas enerģijas iegūšanas stratēģijas dzīvībai bez skābekļa.
Kopsavilkums: Loricifera ir neliels, bet evolūcijas un ekoloģijas ziņā interesants filums — tie ir starp mazākajiem metazojiem, daļa no tiem var pilnībā attīstīties un daudzgadīgi dzīvot anoksiskā vidē, un grupa turpina atklāt jaunas, līdz šim neaprakstītas sugas.
