Nikolajs Ivanovičs Vavilovs (1887–1943) — krievu botāniķis un ģenētiķis

Nikolajs Vavilovs — krievu botāniķis un ģenētiķis, kurš izveidoja milzīgu sēklu kolekciju, cīnījās ar Ļisenko un nomira ieslodzījumā; viņa mantojums turpina Vavilova Augkopības institūts.

Nikolajs Ivanovičs Vavilovs (1887. gada 25. novembris - 1943. gada 26. janvāris) bija krievu botāniķis un ģenētiķis. Viņš ir vislabāk pazīstams ar to, ka parādīja, kā un kur attīstījās kultūraugi. Savu dzīvi veltīja lauksaimniecībai: kviešu, kukurūzas un citu graudaugu pētījumu veikšanai un uzlabošanai. Vavilovs bija arī teorētiķis — viņš izstrādāja ideju par kultūraugu izcelsmes centriem un formulēja tā saukto homoloģisko rindu likumu, kas palīdz saprast, kā variācijas augos atkārtojas saistībā ar sugu radniecību.

Līdz 1940. gadam Vavilovs bija savācis 200 000 augu sēklu kolekciju no Padomju Savienības un ārzemēm. Viņu plaši apbrīnoja, bet viņa dzīve beidzās briesmīgi. Vavilovs vairākkārt kritizēja ietekmīgu, bet nabadzīgu zinātnieku Trofimu Ļisenko. Rezultātā Vavilovs tika arestēts un 1943. gadā nomira cietumā no bada. Šodien Vavilova vārds ir augsts. Viņa vārdā nosaukts Vavilova Augkopības institūts Sanktpēterburgā. Tajā tiek glabāta viena no pasaulē lielākajām augu ģenētiskā materiāla kolekcijām.

Izglītība, ceļojumi un pētījumi

Vavilovs ieguva agronomijas un botānikas zināšanas, strādāja pētniecībā un mērķtiecīgi vācās materiālu lauksaimniecības uzlabošanai. Viņa zinātniskie ceļojumi aptvēra daudzus reģionus — Eiropu, Āziju, Āfriku un Ameriku — kur viņš vācās sēklas, pētīja vietējo lauksaimniecību un apkopoja informāciju par kultūraugu raksturojumu un izplatību. No šiem materiāliem viņš veidoja plašu kolekciju un datubāzi, kas bija nepieciešama selekcijas darbam un izpratnei par ģenētisko daudzveidību.

Centri un likumi

Vavilovs popularizēja ideju par kultūraugu izcelsmes centriem — atsevišķiem ģeogrāfiskiem reģioniem, kuros noteiktas kultūraugu sugas pirmo reizi tika audzētas un attīstījās liela dažādība. Viņš identificēja vairākus tādus reģionus (piemēram, Centrālā un Dienvidamerika, Vidusjūra, Kaukāzs, Etiopija, Indija un Ķīna) un uzsvēra, ka šajos centros glabājas svarīgas ģenētiskās resursu rezerves. Tāpat viņš formulēja homoloģisko rindu likumu, kas palīdz selekcionāriem paredzēt, kādus pazīmju variācijas veidus var sagaidīt radniecīgās sugās.

Konflikts ar Ļisenko un politiskās sekas

Padomju zinātnes klimatā Vavilova pieejas — balstītas uz Mendēla ģenētiku un empīrisku pētniecību — nonāca pretrunā ar Trofima Ļisenko idejām, kuras noliega klasisko ģenētiku un popularizēja vēlīnāk pareģotas, taču politiski atbalstītas metodes. Vavilova kritika pret Ļisenko un viņam atbalstošajiem politiskajiem spēkiem padarīja viņu neaizsargātu pret represijām. 1940. gadā viņš tika arestēts, apsūdzēts pretpadomju darbībā un izsūtīts ieslodzījumā, kur 1943. gadā nomira no izsīkuma un sliktas veselības apstākļiem. Pēc Staļina nāves viņš tika oficiāli attaisnots (rehabilitēts) 1955. gadā.

Mantojums un nozīme mūsdienās

Vavilova darbs ir nozīmīgs mūsdienu lauksaimniecības zinātnei, selekcijai un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Viņa kolekcijas kļuva par pamatu, no kura attīstījās daudz programmu, kas vērstas uz kultūraugu ģenētisko resursu saglabāšanu un izmantošanu. Vavilova idejas par izcelsmes centriem turpina ietekmēt pētniekus un lauksaimniekus, īpaši diskusijās par bioloģisko daudzveidību, sēklu bankām un klimata pārmaiņu ietekmi uz pārtikas ražošanu.

Atceres un pieminēšana

• Vavilova institūts (Vavilova Augkopības institūts) Sanktpēterburgā glabā lielu sēklu kolekciju un turpina pētniecību, kas saistīta ar ģenētiskajiem resursiem.
• Vavilova vārds ir simbols zinātnes neatkarībai, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai un selekcijas tradīcijai, kas balstīta uz empīrisku pierādījumu un starptautisku sadarbību.

Savā darbā Vavilovs uzsvēra, ka lauksaimniecības izaugsme un pārtikas drošība ir cieši saistītas ar ģenētisko daudzveidību — atziņa, kas mūsdienās, globālo izaicinājumu priekšā, ir īpaši aktuāla.

Vavilovian mimikrija

Tā ir augu mimikrija, kad nezāle sāk izskatīties pēc kultūrauga. Pirms herbicīdu lietošanas nezāles tika noplūktas ar rokām. To darīja tūkstošiem gadu. Nezāles sāk izskatīties kā kultūraugi, jo ravēji noplēš tās nezāles, kas izskatās visatšķirīgākās. Vavilovas mimikriju izraisa cilvēku netīša selekcija. Tās nezāles, kas izdzīvo, nodod tālāk savus gēnus. Pakāpeniski visas nezāles kļūst līdzīgākas kultūraugam.

Kā piemēru var minēt rudzus, kas ir Vidusjūras reģionā izplatīta suga. Sākotnēji rudzi bija tikai nezāle, kas auga kopā ar kviešiem un miežiem. Pļaušana padarīja tos līdzīgus kultūraugiem. Tāpat kā kviešiem, arī rudziem ir lielākas sēklas un stingrākas vārpiņas, pie kurām sēklas ir piestiprinātas.

Rudzi ir izturīgāks augs nekā kvieši: tie izdzīvo skarbākos apstākļos. Kļūstot par tādu pašu kultūraugu kā kvieši, rudzi varēja kļūt par kultūraugu skarbos apgabalos, piemēram, kalnos un kalnos.

Rudzi tagad ir kultūraugi. Sākotnēji tā bija kviešu mīmētiska nezāle.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Nikolajs Ivanovičs Vavilovs?

J: Kāds bija Vavilova ieguldījums lauksaimniecībā?

J: Cik daudz augu sēklu Vavilovs bija savācis līdz 1940. gadam?

J: Ko Vavilovs vairākkārt kritizēja?

J: Kāpēc Vavilovs tika arestēts?

J: Kā Vavilovs nomira?

J: Kāds ir Vavilova mantojums?

Meklēt pēc burta