Norberts Brainins (1923. gada 12. martā Vīnē - 2005. gada 10. aprīlī Londonā) bija ievērojams vijolnieks, ilgus gadus — Amadeus kvarteta pirmais vijolnieks un arī spožs solists. Viņa karjera, gan kā kamermūziķim, gan kā soloizpildītājam, atstāja paliekošu ietekmi uz 20. gadsimta mūzikas izpildījumu tradīcijām.
Brainina ģimene bija no ebreju kopienas Vīnē. Pēc Hitlera anšlusa 1938. gadā viņam, tāpat kā vijolniekam Zīgmundam Niselam un altistam Pēterim Šidlofam, nācās pamest Austriju — viņi tika izspiesti no dzimtenes un meklēja patvērumu Lielbritānijā. Brainins un Šidlofs iepazinās britu internēšanas nometnē (kā daudzi bēgļi viņi īslaicīgi tika turēti aizdomās par iespējamu draudējumu), un vēlāk — pēc atbrīvošanas — viņu ceļi sakrita ar Nisselu.
Pēc atbrīvošanas no nometnes Brainins un viņa kolēģi sāka mācības pie vijoles pedagoga Maksa Rostala, kurš viņiem deva bezmaksas nodarbības. Rostala atbalsts bija izšķirošs: viņš ne tikai pilnveidoja viņu tehniku un muzicēšanas stilu, bet arī palīdzēja viņiem veidot muzikālus kontaktus. Pateicoties Rostālam, viņi iepazinās ar čellistu Martinu Lovetu, un 1947. gadā kopā izveidoja sākotnējo kvartetu, kas 1948. gadā tika pārdēvēts par Amadeus kvartetu.
Amadeus kvartets drīz kļuva par vienu no pazīstamākajiem stīgu kvartetiem pasaulē. Tā repertuārā īpaši izcēlās darba ar klasicisma un romantisma meistardarbiem — Mozarta, Bēthovena, Šūberta mūzika — kā arī īpaši ievērojamas bija viņu interpretācijas 20. gadsimta repertuāram (piemēram, Bartoka kvartetiem). Kvartets regulāri koncertēja Eiropā, Ziemeļamerikā, Japānā un citur, veica nozīmīgas radio un LP, vēlāk CD ierakstus, kas nostiprināja viņu reputāciju kā vienu no mūsdienu vadošajiem ansambļiem.
Par sasniegumiem un māksliniecisko ietekmi Amadeus kvarteta dalībnieki saņēma vairākus godalgotus apbalvojumus, tostarp:
- Karalienes pasniegtais Britu impērijas ordenis.
- Londonas, Jorkas un Karakasas universitātēs iegūtie doktora grādi.
- Visaugstākais Vācijas apbalvojums - Lielais nopelnu krusts.
- Austrijas Goda krusts mākslā un zinātnē.
Amadeus kvartets turpināja koncertēt ar nemainīgu profesionalitāti līdz 1987. gadam, kad pēc Pētera Šidlofa nāves ansamblis nolēma nepārtraukt darbību. Dalībnieki uzskatīja, ka Šidlofa altista vietu neviens nevarētu aizstāt, jo viņa muzikālā sapratne un kopdarba garša bija būtiska kvarteta skanējumam.
Pēc kvarteta izjukšanas Norberts Brainins aktīvi turpināja solokarjeru — uzstājās kā solists, lasīja recitālus, sadarbojās ar vadošajiem kameransambļiem un orķestriem, kā arī bieži muzicēja kopā ar pianistu Günteru Ludvigu. Viņš sniedza meistarklases un nodarbības, ietekmējot nākamās vijolnieku paaudzes, un bija cienīts kā pedagogs un mūzikas interpretācijas meistars.
Brainina muzikālā atstātā mantojuma daļa ir arī bagātīgie ieraksti — it īpaši viņa un Amadeus kvarteta Bēthovena, Mozarta un Šūberta cikli — kas joprojām kalpo kā atskaites punkts studentiem un mūziķiem visā pasaulē.
Starp viņa instrumentiem bija labi zināmie un vērtētie vēsturiskie vijolnieku instrumenti: 1734. gada Guarnerius del Gesu "Rode", 1725. gada Stradivarius "Chaconne" un 1713. gada Stradivarius "Gibson". Šie instrumenti nodrošināja raksturīgu, pilnīgu un izteiksmīgu skanējumu, kas bija viena no viņa izcilās interpretācijas pazīmēm.
Norberts Brainins mira 2005. gada 10. aprīlī Londonā. Viņa mūzika, ieraksti un indīviduālās interpretācijas turpina iedvesmot izpildītājus un mūzikas klausītājus. Viņa devums kamermūzikai, īpaši kopā ar Amadeus kvartetu, tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem 20. gadsimta stīgu kvarteta tradīcijas attīstītājiem.