Oriana Fallači (1929. gada 29. jūnijs - 2006. gada 15. septembris) bija itāļu žurnāliste, rakstniece un politisko interviju sniedzēja. Otrā pasaules kara laikā viņa bija jauna partizāne, un viņai bija ilga un veiksmīga žurnālistes karjera.
Dzīve un agrīnā darbība
Oriana Fallači dzimusi un uzaugusi Florencē. Jau jaunībā viņa iesaistījās pretfašistiskajā kustībā un Otrā pasaules kara laikā darbojās partizānu rindās, kas atstāja spēcīgu ietekmi uz viņas uzskatiem un vēlākējo profesionālo pieeju. Pēc kara viņa sāka žurnālistikas karjeru, kas pakāpeniski pārauga starptautiskā atpazīstamībā.
Žurnālistes un kara korespondentes karjera
Fallači strādāja kā kara korespondente un reportiere, veidojot plašas reportāžas no karstajiem punktiem un politiskajiem konfliktiem visā pasaulē — tostarp no Vjetnamas, Tuvajiem Austrumiem un citām reģionālām krīzēm. Viņas stils bija tiešs, provocējošs un personisks: viņa bieži izmantoja asus jautājumus, konfrontācijas momentus un rakstīja pirmajās personās, kas lasītājiem sniedza tuvu un emocionālu priekšstatu par notikumiem.
Viņa ir intervējusi daudzus starptautiski pazīstamus līderus un slavenības, piemēram, Dalailamu, Henriju Kisindžeru, Irānas šahu, Ajatolu Homeini, Villiju Brendtu, Zulfikaru Ali Bhutu, Valteru Kronkaitu, Omars Kadafi, Federiko Fellīni, Samijs Deiviss juniors, Ngujens Cao Ky, Jasirs Arafats, Indira Gandija, Aleksandrs Panagoulis, arhibīskaps Makarios III, Golda Meir, Ngujens Van Thieu, Haile Selassie un Šons Konerijs.
Galvenie darbi un literārā darbība
Bez žurnālistikas darbiem Fallači publicēja vairākas grāmatas un interviju krājumus. Starp pazīstamākajām ir viņas grāmatas, kas apvieno reportāžas, politiskus komentārus un personiskus pierakstus. Viņas darbi ietver gan biogrāfiskas un politiskas tēmas, gan romānus un eseju krājumus. Pēc teroraktiem 2001. gadā viņas publiskotās grāmatas un eseji kļuva īpaši plaši diskutēti; īpaša atsaucība un kritika tika pievērsta viņas darbiem, kas tieši risināja jautājumus par imigrāciju, reliģiju un Rietumu-sānu attiecībām.
Pretrunas un publiskās debates
Pēc aiziešanas pensijā viņa atkal sāka rakstīt vairākus rakstus un grāmatas, kurās kritizēja islāmu un arābus, un daži cilvēki šos rakstus interpretēja, aizbildinoties ar rasismu un tā saukto islamofobiju.
Šie darbi izraisīja plašas diskusijas — daļa sabiedrības un kritiķu nosodīja Fallači par asu un vispārinātu retoriku, kas varot veicināt aizspriedumus, kamēr citi aizstāvēja viņas brīvības viedokļa izteikšanu un uzsvēra nepieciešamību runāt atklāti par drošību un kultūras atšķirībām. Viņas raksti pēc 11. septembra un to nastārais tonis padarīja viņu par ļoti pretrunīgu figūru Eiropas intelektuālajā telpā.
Noslēgums un mantojums
Oriana Fallači nomira 2006. gada 15. septembrī Florencē. Viņas mantojums ir komplekss: viņu atceras kā talantīgu un nežēlīgi godīgu intervētāju, kura spēju atklāt sarunu partneru domas un motivācijas reti kas pārspēja, bet arī kā personu, kuras vēlākie darbi izraisīja asas polemikas par tolerances, drošības un brīvības robežām. Viņas publikācijas vēl joprojām tiek lasītas, tulkotas un analizētas, jo tās sniedz spilgtu liecību par 20. gadsimta un 21. gadsimta politiskajām un kultūras spriedēm.