Līdz šim lielākais skaits lapsenes (vairāk nekā 100 000 sugu) ir īpaša veida parazīti. Tās ir parazitoīdi, kas dēj olas citu kukaiņu sugu kāpuriem vai uz tiem. Parazītiskās lapsenes bieži atšķiras no klasiskajiem parazītiem ar to, ka to kāpuri parasti attīstās uz vai iekš saimnieka, to apēdot — parasti saimnieks mirst pirms vai brīdī, kad parazitoīds sasniedz pieaugušu stadiju.

Apraksts un uzbūve

Parazītiskās lapsenes var būt ļoti mazas (daži milimetri) līdz salīdzinoši lielām. Tām ir tipiska lapsenēm raksturīga uzbūve — savelkams viduklis, spārni un daudzas sugus raksturojošas antenas un ovipositori (iekšēji vai ārēji). Ovipositora forma un garums bieži atbilst saimnieka bioloģijai — piemēram, sugas, kas dēj olas koku miza slēptajās vietās, var būt ar īpaši garu odziņu (ovipositoru).

Dzīves cikls un uzvedība

Parazītisko lapseņu paradumi ir ļoti dažādi. Daudzas olas dēj saimnieka inertās stadijās (olas vai kūniņas). Ja upuris ir kāpurs, tās to paralizē, ievadot tam indi caur olnīcu. Pēc tam tās ievieto vienu vai vairākas olas saimniekorganismā vai nogulda tās uz saimnieka no ārpuses. Saimnieks paliek dzīvs, līdz parazitoīdu kāpuri ir nobrieduši, un vēlāk, kad parazitoīdi apaug vai kad tie izaug kā pieaugušie, iet bojā. Būtībā saimnieki tiek apēsti dzīvi.

Dzīves cikls parasti ietver šādas stadijas:

  • Ola — dēta uz saimnieka vai tā iekšienē;
  • Kāpurs — barojas no saimnieka (iekšēji vai ārēji);
  • Kūniņa — dažām sugām attīstība notiek aizsargātā kūniņā, citas izlien tieši no saimnieka;
  • Pieaugušais — meklē jaunu saimnieku, pārojas un dēj olas. Pieaugušie parasti barojas no nektāra vai citas šķidras barības.

Parazitoīdu galvenie veidi un stratēģijas

Parazītiskās lapsenes pielieto dažādas stratēģijas atkarībā no sugas:

  • Endoparazitoīdi — olu un kāpuru stadijā attīstās saimnieka iekšienē;
  • Ektoparazitoīdi — attīstās uz saimnieka ārsienas, tiešā kontaktā ar to;
  • Solitary — viena ola vienam saimniekam (bieži saimnieks tiek pilnībā izmantots vienas kāpura attīstībai);
  • Gregarious — vairākas olas vienā saimniekā, vairākas kāpura stadijas attīstās paralēli;
  • Idiobionti — paralizē vai aptur saimnieka attīstību tūlīt, lai jaunie parazitoīdi varētu to izmantot;
  • Koinobionti — ļauj saimniekam turpināt attīstīties pēc inficēšanas, pielāgojot savu attīstību saimnieka izmaiņām.

Dažas sugas izmanto papildus mehānismus, piemēram, polidnavīrusus vai speciālas feromonveida vielas, kas maina saimnieka imūnsistēmu vai attīstību, lai nodrošinātu parazitoīda kāpura izdzīvošanu.

Barošana un pieaugušo uzvedība

Lielākajā daļā sugu pieaugušās parazītiskās lapsenes pašas nesaņem barības vielas no sava upura. Līdzīgi kā bites, tauriņi un varmākas, tās, kas barojas kā pieaugušie īpatņi, parasti visu barību iegūst no nektāra. Tomēr dažas sugas apmeklē arī ziedu sulas, lapu izdalījumus vai medu līdzīgas vielas, un dažas retākas sugas var apēst saimnieka šķidrumus vai audus, lai papildinātu uzturu.

Loma biokontrolē

Gandrīz katrai kukaiņu kaitēkļu sugai ir vismaz viena lapsenes suga, kas to plēš vai parazitē uz tās. Tāpēc lapsenes ir ļoti svarīgas dabiskajā kaitēkļu skaita kontrolē (biokontrolē). Parazītiskās lapsenes aizvien biežāk izmanto lauksaimniecības kaitēkļu apkarošanā, jo tās pašas kaitē kultūraugiem maz vai nemaz. Lauksaimnieki pērk šīs parazītiskās lapsenes, lai kontrolētu kukaiņus savos laukos.

Biokontroles priekšrocības:

  • Vēršanās pret konkrētiem kaitēkļiem, mazāk blakusparādību salīdzinājumā ar insekticīdiem;
  • Ilgtermiņa ietekme — reālas populācijas samazināšanās, ja tiek nodrošināti piemēroti vides apstākļi;
  • Saderība ar integrētās kaitēkļu vadības (IPM) programmām;
  • Samazina ķīmisko līdzekļu izmantošanu un potenciālo toksicitāti videi un cilvēkiem.

Praktiskā izmantošana lauksaimniecībā

Bieži izmantojamie parazitoīdi lauksaimniecībā ietver olas parazitoīdus (piem., sugas no Trichogramma ģints), kā arī kāpuru parazitoīdus, kas ienaidniekus kontrolē kukurūzā, dārzeņos un citos kultūraugos. Lai panāktu efektu, jāņem vērā:

  • Laiks — izlaišana jāveic tā, lai parazitoīdi sastaptu saimnieka piemērotu attīstības stadiju;
  • Blīvums — optimāls izlaisto īpatņu skaits uz hektāru;
  • Habitat — ziedu joslas, nektāra avoti un patvērumi palīdz uzturēt pieaugušo dzīvotspēju;
  • Saderība ar pesticīdiem — jāizvairās no insekticīdiem, kas nogalinās parazitoīdus.

Audzēšana, ieviešana un riski

Parazitoīdu audzēšana un komerciāla izmantošana prasa specializētas zināšanas: jāsaprot to bioloģija, jānodrošina stabils saimniekpopulācijas piegādes avots un jāievēro biodrošības prasības, lai nejauši neizplatītu invazīvas sugas. Riska faktori:

  • Nejauša ietekme uz nesaistītām, labvēlīgām sugām (ne-mērķa efekti);
  • Parazitoīda neveiksmīga ievešana var neveicināt kaitēkļa kontroli, ja vides apstākļi nav piemēroti;
  • Dažas komerciāli izplatītas sugas var konkurēt ar vietējām plēsēju sugām.

Noslēgums

Parazītiskās lapsenes ir daudzveidīga un ekoloģiski nozīmīga kukaiņu grupa. To spēja regulēt kaitēkļu populācijas padara tās vērtīgas lauksaimniecībā un dabā. Lai izmantotu parazitoīdus efektīvi, nepieciešama zināšanas par to bioloģiju, saimnieku attiecībām un lauka apstākļiem — tad biokontrole var būt droša, ilgtspējīga un ekonomiski izdevīga alternatīva ķīmiskajai apkarošanai.