Ceļa segums — definīcija, materiāli un veidi (asfalts, bruģakmens)
Iepazīstieties ar ceļa seguma definīciju, materiāliem un veidiem — asfalts, bruģakmens, caurlaidīgie risinājumi un to priekšrocības ceļiem, ietvēm un pilsētvidē.
Ceļa segums — virsmas slānis, kas uzklāts uz ceļa, gājēju celiņa vai laukuma, lai nodrošinātu drošu un lietojamu zonu transportlīdzekļu vai cilvēku satiksmei. Angļu valodā šo jomu bieži sauc par pavement (amerikāņu angļu), bet britu angļu valodā vārds pavement parasti apzīmē ietvi jeb gājēju celiņu. Tradicionāli ceļu segumos izmantoja grants, bruģi un granīta bruģakmeni, taču mūsdienās plaši izmantoti materiāli ir asfalts un betons, kas uzklāti uz sablīvētas pamatnes slāņa.
Konstrukcija un pamatprincipi
Ceļa segums parasti sastāv no vairākiem slāņiem:
- pamatne (subgrade) — dabīgā vai koriģētā augsne, kas jānovērtē un nepieciešamības gadījumā jāuzlabo;
- pamatnes slānis (subbase/base) — šķembu vai cita materiāla slānis, kas nodrošina nestspēju un drenāžu;
- virsmas slānis (surfacing) — pats segums, kas tieši saskaras ar satiksmi (asfalta maisījums, betons, bruģakmens u.c.).
Labs segums prasa pareizu drenāžu, slāņu sablīvēšanu un atbilstošu materiālu izvēli atkarībā no slodzes un klimatiskajiem apstākļiem.
Galvenie seguma materiāli un veidi
- Asfalts (asfalta betons) — elastīgs maisījums no bituma un šķembām. Populārs ceļu segums, jo ātri ieklājas, ir salīdzinoši lēts un viegli remontējams. Asfaltam ir vairāki veidi: karstais un aukstais asfalts, porainais (caurlaidīgais) asfalts, kā arī maisījumi ar upsāla (RAP) daļām no pārstrādāta materiāla.
- Betons — ciets, izturīgs segums, kas labi panes smagas slodzes un garu ekspluatācijas laiku. Betona plāksnes var prasīt mazāk biežu virskārtu remontu, taču sākotnējās izmaksas un ieklāšanas tehnoloģija var būt dārgāka.
- Bruģakmens un interlocking bruģis — akmens vai betona klucīši (brauktuves vai celiņa segumam), kas nodrošina estētisku izskatu un labu remontspēju (vietās var noņemt un atkal ieklāt). Bruģis labi piemērots gājēju zonām, laukumiem un mazāk intensīvām brauktuvēm.
- Grants — tradicionāls segums, kas joprojām izmantojams lauku ceļos un piebraucamajās gaitās. Viegls un lēts, taču prasīgs uzturēšanā (ir jākoriģē bedrītes, putekļi).
- Caurlaidīgi (permeable) segumi — porains betons, porains asfalts vai interlocking bruģis ar šķembu pildījumu nodrošina ūdens infiltrāciju zem seguma, samazinot virszemes noteci un mazinot plūdu risku pilsētvidē.
Asfalta un bruģakmens salīdzinājums — priekšrocības un trūkumi
- Asfalts: priekšrocības — ātra ieklāšana, gluda virsma, labi piemērots intensīvai satiksmei; trūkumi — var izplūst karstā laikā, prasa regulāru virskārtu atjaunošanu.
- Bruģakmens: priekšrocības — izturīgs pret punktveida slodzēm, estētisks, viegli remontējams; trūkumi — var kustēties zem slodzes, nepieciešama stabila pamatne, biežāk lieto mazāk intensīvās zonās.
Satiksmes marķējumi un drošība
Ceļu virsmas parasti tiek marķētas ar horizontālām līnijām, zīmēm un citiem horizontālajiem simboliem, lai organizētu plūsmu un uzlabotu drošību. Marķējumu izvēle (krāsa, materiāls — termoplastika, krāsa, reflektējošas granulas) atbilst redzamības prasībām un seguma veidam.
Uzturēšana un remonts
Segmenti, kuros notiek liela satiksme, prasa regulāru apkopi: plaisu aizpildīšanu, bedrīšu remontu, virsmas frēzēšanu un jaunas virskārtas ieklāšanu. Asfalta virskārtu bieži atjauno ar frēzēšanu un jauna slāņa ieklāšanu, savukārt bruģi ļauj ātri nomainīt atsevišķas šķeldas vai klucīšus. Izmantojot atjaunotus materiālus (piem., RAP), var samazināt izmaksas un vides ietekmi.
Vides aspekti
Seguma materiālu izvēle ietekmē noteci, siltuma salu efektu un resursu patēriņu. Caurlaidīgi segumi un lietusūdens savākšanas sistēmas samazina virszemes noteci un veicina reģenerāciju dzeramā ūdens avotu tuvumā. Atkritumu pārstrāde (reclaimed materiāli) un pareiza segumu projektēšana palīdz mazināt CO2 emisijas un ilgtspējīgi izmantot materiālus.
Pielietojuma piemēri
- Galvenās brauktuves un ātrgaitas ceļi — bieži izvēlas asfaltu vai betonu atkarībā no slodzes un budžeta;
- Pilsētas ielas, laukumi un piebraucamie ceļi — bruģakmens vai asfalts atkarībā no estētikas un praktiskuma;
- Gājēju zonas un parki — bieži lieto porainos segumus vai bruģi, lai saglabātu drenāžu un pievilcīgu vidi.
Kopumā laba ceļa seguma izvēle prasa novērtēt satiksmes intensitāti, klimatiskos apstākļus, uzturēšanas iespējas un vides prasības. Pareizi projektēts un regulāri uzturēts segums nodrošina drošu, ekonomisku un ilgtspējīgu satiksmes infrastruktūru.
Vēsture
1984. gadā Laura Ingals Vaildere (Laura Ingalls Wilder), grāmatas Little House on the Prairie autore, ceļojot ar vecākiem vagonā, rakstīja par pirmo reizi, kad viņa redzēja bruģi:
| " | "Pašā pilsētas viducī zemi klāja tumša viela, kas apslāpēja visus riteņus un apslāpēja kāpuru troksni. Tā atgādināja darvu, bet tētis bija pārliecināts, ka tā nav darva, un tā bija kaut kas līdzīgs gumijai, bet tā nevarēja būt gumija, jo gumija izmaksāja pārāk dārgi. Mēs redzējām dāmas, kuras visas bija zīda drānās un nesa raustītus lietussargus, kas kopā ar pavadoni gāja pāri ielai. Viņu papēži bedrēja ielu, un, kamēr mēs vērojām, šīs bedres lēnām aizpildījās un izlīdzinājās. Bija tā, it kā tas būtu dzīvs. Tas bija kā maģija." | " |
Pirmos bruģētos ceļus izveidoja kartāgieši ap 600. gadu pirms mūsu ēras. Senā Romaun iznīcināja Kartāgu, bet, iespējams, aizguva bruģēto ceļu ideju. Viņi visā savā impērijā uzbūvēja vairāk nekā 87 000 km (54 000 jūdžu) ceļu.
Tomass Telfords (1757-1834) bija skotu būvinženieris. Viņš ir slavens ar to, ka būvēja līdzenus ceļus, pa kuriem vagonu vilkšanai vajadzēja mazāk zirgu. Viņa ceļi bija labi projektēti un izturēja lielas kravas. Džons Loudons Makadams (John Loudon McAdam, 1756-1836) bija skotu inženieris un ceļu būvnieks. Viņš izgudroja jaunu procesu - "makadamizāciju", lai būvētu ceļus ar gludu, cietu virsmu, kas ātri nosusinās. Viņa izstrādātie ceļi bija izturīgāki un mazāk dubļaini nekā ceļi, kuru pamatā ir augsne.
Asfalts
Līdz 1870. gadam Amerikas Savienotajās Valstīs ceļus sāka būvēt, izmantojot asfaltu, ko klāja ar grābekļiem un blīvēja ar tvaika veltņiem. 1894. gadā amerikāņu inženieris Klifords Ričardsons (Clifford Richardson) konstatēja, ka ar asfaltu klātajos ceļos nav pietiekami daudz rupjas grants. Viņš izstrādāja specifikāciju tā laika izturīgākajam segumam.
Līdz 1907. gadam 1907. gadā ceļiem dabisko asfaltu izmantoja mazāk nekā asfaltu uz naftas bāzes. Automobiļi kļuva arvien populārāki, un vajadzēja vairāk ceļu. Tas radīja jaunas asfalta ražošanas metodes. Otrā pasaules kara laikā radās vajadzība pēc labākas un izturīgākas seguma virsmas, uz kuras nosēsties smagajām lidmašīnām.
Betons
Senie romieši bija pirmie betona lietotāji. Taču pēc Rietumromas impērijas sabrukuma betonu izmantoja reti. Betonu kā celtniecības materiālu no jauna sāka izmantot 18. gadsimta vidū. Viens no nozīmīgākajiem betona seguma izmantošanas veidiem sākās 20. gadsimta 50. gados, kad ASV sāka būvēt starpštatu šoseju sistēmu. ASV ir aptuveni 45 000 jūdžu starpštatu autoceļu. Aptuveni 60 % no tiem ir betona.
Meklēt