Progresīvais konservatīvisms: definīcija, vēsture un politiskie piemēri

Progresīvais konservatīvisms ir ideoloģija, kas cenšas apvienot konservatīvās un progresīvās idejas. Tā nozīmē uzticību tradicionālām vērtībām, institūcijām un sabiedrības kārtībai, vienlaikus atzīstot vajadzību pēc mērķtiecīgām reformām sociālās taisnīguma, ekonomiskās drošības un sabiedrības kopējā labuma nodrošināšanai. Lai risinātu nabadzības problēmu, šī ideoloģija atbalsta sociālās drošības tīkla ideju un stingrāku tirgus regulāciju, kas pasargā vājākos. Tā atbalsta arī ierobežotu bagātības pārdali, uzsverot sociālo kohēziju un iespējas visiem sabiedrības locekļiem.

Pamatformas un politiskie principi

Progresīvais konservatīvisms parasti ietver šādus principus:

• Sociālā atbildība: valsts pienākums nodrošināt pamata drošību un pakalpojumus (veselība, izglītība, pensijas), lai saglabātu sabiedrības stabilitāti;
• Riska vadība tirgū: regulācijas, kas aizsargā patērētāju un ražotāju intereses, novērš monopolu varu un finanšu krīzes;
• Tradīciju saglabāšana: pievēršanās vērtībām, ģimenes un kopienas lomai, kas nodrošina sociālo kohēziju;
• Pakāpeniskas reformas: mērenas, pragmatiskas pārmaiņas, kas nav radikālas, bet adaptē tradicionālās institūcijas mūsdienu prasībām;
• Nacionālā vienotība: uzsvērta nepieciešamība pārvarēt šķelšanos, radot politiku, kas vieno dažādas sabiedrības grupas.

Vēstures pārskats

Progresīvais konservatīvisms kā atsevišķa ideoloģija pirmo reizi radās Apvienotajā Karalistē premjerministra Bendžamina Dizraeli (Benjamin Disraeli) "vienas nācijas" torisma laikā. Dizraeli uzsvēra nepieciešamību saistīt augstāka un zemāka šķiras intereses, veicināt sociālo taisnīgumu un stabilitāti, saglabājot monarhijas un tradicionālo kārtību.

Apvienotajā Karalistē premjerministri Disraeli, Stenlijs Boldvins, Nevils Čemberlens, Vinstons Čērčils, Harolds Makmilans un Deivids Kemerons ir dēvēti par progresīviem konservatīvajiem. Šo politiķu pieeja bieži apvienoja tradicionālu valsts vadību ar reformām, kas mērķēja uz labklājības uzlabošanu, rūpniecības modernizāciju un sociālo stabilitāti. Katoļu baznīcas Rerum Novarum (1891) aizstāv progresīvi konservatīvu doktrīnu, kas pazīstama kā sociālais katolicisms — doktrīnu, kas uzsvēra darba tiesību aizsardzību, sociālo solidaritāti un valsts lomu sociālo netaisnību mazināšanā.

Starptautiski piemēri

Amerikas Savienotajās Valstīs Teodors Rūzvelts bija galvenā personība, kas tiek identificēta ar progresīvo konservatīvismu kā politisko tradīciju. Rūzvelts apgalvoja, ka viņš "vienmēr ticējis, ka gudrs progresīvisms un gudrs konservatīvisms iet roku rokā". Viņa prezidentūras laikā tika veiktas reformas, kas vērstas pret uzņēmumu monopoliem, uzlabota patērētāju aizsardzība un attīstīta sabiedriskā infrastruktūra. Daži cilvēki uzskatīja, ka prezidenta Viljama Hovarda Tafta administrācija bija progresīvi konservatīva. Tafts sevi raksturoja kā "progresīvā konservatīvisma piekritēju". Prezidents Dvaits Eizenhauers (Dwight D. Eisenhower) sevi pasludināja par "progresīvā konservatīvisma piekritēju", atbalstot gan ierobežotu valdības iejaukšanos ekonomikā, gan spēcīgu sociālās drošības tīklu un valsts investīcijas infrastruktūrā.

Vācijā kanclers Leo fon Kaprivi popularizēja progresīvi konservatīvu programmu, ko dēvēja par "Jauno kursu", kas ietvēra modernas administratīvas reformas un rūpniecības regulāciju. Kanādā dažādas konservatīvās valdības ir bijušas progresīvi konservatīvas, un Kanādas galvenā konservatīvā kustība no 1942. līdz 2003. gadam oficiāli bija nosaukta par Kanādas Progresīvo konservatīvo partiju. Kanādā progresīvi konservatīvas federālās valdības vadīja premjerministri Artūrs Meigens, R. B. Benets, Džons Dīfenbeikers, Džo Klārks, Braiens Mulronijs un Kims Kempbels. Šie politiķi bieži atbalstīja valsts iesaisti ekonomikas stabilizācijā, sociālos pabalstus un nacionālās integrācijas politikas.

Mūsdienu izpausmes un politika

Mūsdienās progresīvais konservatīvisms var parādīties kā centieni apvienot tirgus efektivitāti ar sociālu atbildību: uzlabot izglītības un veselības pieejamību, regulēt tehnoloģiju uzņēmumus, veicināt vidi saudzējošu politiku un rūpēties par vietējām kopienām. Šī pieeja bieži tiek izmantota, lai piedāvātu alternatīvu gan liberālam individuālismam, gan radikālam sociālismam, uzsverot stabilitāti, pakāpeniskas reformas un valsts institūciju nozīmi.

Kritika un ierobežojumi

Progresīvajam konservatīvismam ir arī kritiķi. Galvenās iebildes:

• Ideoloģiskā pretruna: skeptiķi uzskata, ka konservatīvisms un progresīvisms ir fundamentāli pretējas tradīcijas, un to sintēze var būt neviennozīmīga vai nekonsekventa;
• Paternalisms: kritika par valsts iejaukšanos dzīvē, kas dažkārt var tikt uztverta kā pārāk ierobežojoša indivīda tiesībām;
• Ierobežota taisnīguma risināšana: mērena bagātības pārdale var neatrisināt dziļākas nodalījuma un nevienlīdzības problēmas;
• Politiskā izmantojuma risks: terminu var izmantot plaši un dažādi, lai maskētu šķietamas reformas bez būtiskas pārmaiņas.

Secinājums

Progresīvais konservatīvisms ir pragmatiska pieeja, kas cenšas savienot stabilitāti un tradicionālās vērtības ar nepieciešamību pēc sociālajām un ekonomiskajām reformām. Tā vēsture un piemēri vairākās valstīs rāda, ka šī ideja var tikt īstenota dažādos veidos atkarībā no vietējā konteksta. Tā piedāvā vidusceļu — mērenu politiku, kas cenšas saglabāt sabiedrības kohēziju, vienlaikus risinot mūsdienu izaicinājumus.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir progresīvais konservatīvisms?

J: Ko progresīvā konservatīvisma ideoloģija ierosina nabadzības problēmas risināšanai?

J: Kas bija pirmā personība, kas bija saistīta ar progresīvo konservatīvismu kā atsevišķu ideoloģiju?

J: Kas bija citas ar progresīvo konservatīvismu saistītas personības Amerikas Savienotajās Valstīs?

J: Kā kanclers Leo fon Kaprīvi Vācijā veicināja progresīvi konservatīvu darba kārtību?

J: Kā oficiāli tika nosaukta Kanādas lielākā konservatīvā kustība no 1942. līdz 2003. gadam?

J: Kas bija daži Kanādas premjerministri, kuri vadīja progresīvi konservatīvas federālās valdības?

Meklēt pēc burta