Tauku dziedzeri ir mikroskopiski (mazi) dziedzeri ādā, kas ražo taukainu/vaskveida vielu, ko sauc par sebumu, lai eļļotu ādu un matus. Cilvēkiem šie dziedzeri lielākajā daudzumā atrodas uz sejas un galvas ādā, un tie ir savienoti netālu no augšas matu folikulu vai sviedru poru iekšpusē. Tomēr tie ir visās ādas vietās, izņemot plaukstas un pēdas. Ir dažādi šo dziedzeru un tauku dziedzeru veidi. Plakstiņos meibomu tauku dziedzeri izdalās īpaša veida sebums, kas nonāk asarās. Pastāv vairākas saistītas medicīniskas saslimšanas, tostarp: akne, tauku cistas, hiperplāzija, tauku dziedzeru adenoma un tauku dziedzeru karcinoma (sk. tālāk nodaļu Slimības). Mazgājot ādu vai matus ar parastu mazgāšanas līdzekli, var samazināt taukainas ādas tauku daudzumu. Arī ūdens temperatūra virs 29 °C (84 °F) mazgāšanas laikā var uzturēt sebuma kušanu.

Kas ir sebum un kāds ir tā sastāvs?

Sebums ir kompleksa lipīdu (tauku) maisījums, ko galvenokārt ražo tauku dziedzeri. Tajā ietilpst:

  • triglicerīdi un brīvie taukskābes,
  • vaskveida esteri,
  • skvalēns,
  • holesterīns un tā esteri,
  • mazākos daudzumos arī peptīdi un steroīdi.

Sebums aizsargā ādu, uztur mitrumu, eļļo matus un palīdz saglabāt ādas barjerfunkciju. Dažas sebuma sastāvdaļas (piem., brīvās taukskābes) spēj kavēt noteiktu baktēriju vai sēnīšu augšanu, tomēr pārmērīga taukošanās var veicināt iekaisumu un mikrobu kolonizāciju.

Lokalizācija un tauku dziedzeru veidi

Lielākā daļa tauku dziedzeru ir saistīti ar matu folikulu un atrodas sejas, galvas, krūšu un muguras zonās. Diemžēl plaukstas un pēdas tādu dziedzeru praktiski nav. Ir arī speciālas formas, piemēram, plakstiņos esošie meibomu dziedzeri, kuri izdala īpašu taukainu vielu asaru filmai, palīdzot novērst ātru asaru iztvaikošanu.

Tauku dziedzeri cilvēkiem ir holokrīni — tie izdala savu saturu, iznīcinot sevi (šūnu destrukcija), tādēļ sebumā nonāk arī šūnu atliekas un lipīdi.

Kā tiek regulēta sebuma ražošana?

  • Hormoni: androgēni (īpaši testosterons un tā atvasinājumi) palielina sebumu veidošanos; tāpēc pubertātes laikā un hormonālo svārstību laikā sebumu var būt vairāk.
  • Ģenētika: iedzimtas īpašības nosaka dziedzeru lielumu un aktivitāti.
  • Vides un dzīvesveida faktori: diēta, medikamenti, klimats un ādas kopšana var ietekmēt sebuma daudzumu.

Slimības un problēmas, kas saistītas ar tauku dziedzeriem

Daudzas ādas problēmas saistītas ar traucētu sebuma ražošanu vai dziedzeru struktūru. Galvenie stāvokļi:

  • Akne (pielīts): poru aizsprostošanās, sebumu pārmērīga ražošana, propionibaktēriju (Cutibacterium acnes) kolonizācija un iekaisums var radīt komedonus, papulas, pūtītes un cistas.
  • Sebaceālā (tauku) hiperplāzija: dziedzeru palielināšanās, kas izpaužas kā mazi dzelteni vai normālas krāsas izaugumi uz sejas.
  • Sebaceālas cistas un steatocistomas: parasti labdabīgi, aizpildīti ar taukainu saturu; var kļūt inficētas vai iekaisušas.
  • Sebaceāla adenoma: labdabīgs audzējs no tauku dziedzera audiem.
  • Sebaceāla karcinoma: reti, ļaundabīgs audzējs, kas prasa ātru medicīnisku izvērtējumu un ārstēšanu.

Jaunākā un plašākā informācija par šīm problēmām ir pieejama pie dermatologa, īpaši, ja izmaiņas ātrāk pieaug, kļūst sāpīgas vai asiņo.

Higiēna, mazgāšana un kopšana

Mazgājot ādu vai matus ar parastu mazgāšanas līdzekli, var samazināt taukainas ādas tauku daudzumu, jo daļa sebumu tiek izšķīdināta un nomazgāta. Arī ūdens temperatūra virs 29 °C (84 °F) mazgāšanas laikā var uzturēt sebuma kušanu, padarot to vieglāk noņemt. Tomēr ir svarīgi ievērot dažas pamatprincipus:

  • izvairīties no pārāk karstas dušas vai pārmērīgas beršanas, jo tas var bojāt ādas barjeru un veicināt pārmērīgu sausumu, kas reizēm izraisa kompensējošu sebuma ražošanu;
  • lietot maigus, piemēram, pH neitrālus vai speciāli taukainai ādai paredzētus tīrīšanas līdzekļus;
  • izvēlēties nekomedogēnus (neporainu) kosmētiku un mitrinātājus — tie neķers poras;
  • nepārspīlēt ar skrubjiem vai agresīviem līdzekļiem, jo tie var pastiprināt iekaisumu;
  • regulāri mazgāt spilvendrānas un cepures, lai samazinātu eļļu uzkrāšanos.

Ārstēšana un medicīniskās iespējas

Ārstēšana atkarīga no problēmas veida un smaguma. Parastās iespējas ietver:

  • lokālas terapijas aknei: retinoīdi, benzola peroksīds, lokāli antibiotiki;
  • sistēmiskas terapijas smagai aknei: perorālie antibiotiki, hormonālā terapija sievietēm, izotretinoīns smagākos gadījumos (tikai pie ārsta uzraudzībā);
  • ķirurģiska izmešana vai izgriešana cistām, adenomiem vai aizdomīgām izaugsmēm;
  • ādas procedūras kosmētiskai problēmu korekcijai: lāzera terapija, krioterapija, mikrodermabrāzija u.c.

Vienmēr pirms medikamentu lietošanas vai procedūrām konsultējieties ar dermatologu.

Kad vērsties pie ārsta

  • ja ādas izmaiņas strauji mainās, aug vai kļūst sāpīgas;
  • ja veidojas lielas cistas, atkārtotas infekcijas vai rētas;
  • ja parastā ādas kopšana nepalīdz un traucējumi ietekmē dzīves kvalitāti;
  • ja ir aizdomas par ļaundabīgu procesu (ātri augošs, krāsas vai formas izmaiņas).

Ikdienas kopšana, piemērota kosmētika un, ja nepieciešams, medicīniska ārstēšana var palīdzēt kontrolēt sebuma ražošanu un saistītās ādas problēmas. Par specifiskiem ārstēšanas plāniem un medikamentiem lūdziet padomu ārstam.