Ekstrēmumu laikmets — Hobsbawma grāmata par 20. gadsimtu (1914–1991)

Hobsbawma "Ekstrēmumu laikmets" — izcilā grāmata par 20. gadsimtu (1914–1991): kritiska analīze par komunismu, kapitālismu, nacionālismu un mākslas pārmaiņām.

Ekstrēmumu laikmets: Hobsbauma (Eric Hobsbawm) grāmata, kas izdota 1994. gadā, "The Short Twentieth Century, 1914-1991". Tajā Hobsbawms komentē, viņaprāt, katastrofālās neveiksmes, ko piedzīvojuši valsts komunisms, kapitālisms un nacionālisms. Viņš arī skeptiski vērtē mākslas attīstību un pārmaiņas sabiedrībā 20. gadsimta otrajā pusē.

Hobsbawms periodu no Pirmā pasaules kara sākuma līdz Padomju Savienības sabrukumam dēvē par "īso divdesmito gadsimtu". Tas ir turpinājums "garajam 19. gadsimtam" - laika posmam no Franču revolūcijas sākuma 1789. gadā līdz Pirmā pasaules kara sākumam 1914. gadā. The Age of Extremes" ir pēdējā no viņa grāmatu sērijas, kurā ietilpst (The Age of Revolution: Eiropa, 1789-1848", "Kapitāla laikmets: 1848-1875", "Impērijas laikmets: 1875-1914"). Amerikas Savienotajās Valstīs grāmata tika izdota ar apakšvirsrakstu A History of the World, 1914-1991.

Kopsavilkums

Grāmatā Hobsbawms piedāvā plašu 20. gadsimta pārskatu, koncentrējoties uz politiskajām, ekonomiskajām un sociālajām krīzēm, kā arī uz to, kā šīs krīzes ietekmēja masu dzīvi, kultūru un starptautiskās attiecības. Viņš izmanto periodizāciju, kas akcentē 20. gadsimtu nevis kā vienmērīgu procesu, bet kā virkni ekstrēmumu — karu, revolūciju, ekonomisku sabrukumu un pēkšņu politisku pārbīžu.

Galvenās tēmas

• Kari un politiskās katastrofas: Hobsbawms apskata Pirmo un Otro pasaules karu, Staļina režīmu, fašismu, Holokaustu un citus plaša mēroga vardarbības veidus, kas pārveidoja valstis un sabiedrības.
• Ekonomska dinamika: no "Lielās deprezijas" līdz pēckara ekonomiskajam bumam un vēlāk 1970./80. gadu krīzēm, when neoliberal reforms sāka mainīt iepriekšējo sociālo paktu starp kapitālu un darba tirgu.
• Komunisma un valsts sociālisma kritika: Hobsbawms analizē komunisma ideju attīstību, Staļina izkropļojumus un galu galā Padomju bloka sabrukumu.
• Nacionālisms un dekolonizācija: grāmatā aplūkotas neatkarības kustības Āfrikā, Āzijā un citur, kā arī to sarežģītā attiecība ar eiropocentrisku varas mantojumu.
• Kultūra un māksla: autors ir skeptisks par dažu modernās un postmodernās mākslas sasniegumiem un uzsver, ka kultūras izmaiņu vērtēšana nav viennozīmīga — kultūra reizēm atspoguļo, reizēm maskē dziļākas sociālās problēmas.

Struktūra un periodizācija

Hobsbawms raksturo 20. gadsimtu kā vairākus atšķirīgus posmus: kara un revolūciju laikmets (aptuveni 1914–1945), pēckara atjaunošanas un ekonomiskā augšupeja periods (apmēram 1945–1973), un vēlākais krīžu un transformācijas periods (no 1973. gada līdz Padomju Savienības sabrukumam 1991. gadā). Šī "īsa divdesmitā gadsimta" koncepcija uzsver, ka 1914.–1991. gados notikušas koncentrētas, kvalitatīvas pārmaiņas, kas atšķiras no garā 19. gadsimta relatīvā stabilitātes un attīstības modeļiem.

Metode un skatpunkts

Hobsbawms raksta no marksistiskas un sociālhistoriskas perspektīvas, savienojot politisko, ekonomisko un kultūras analīzi. Viņš plaši izmanto statistiku, salīdzinājumus un aptverošu literatūras pārskatu. Grāmata ir gan sintēze, gan interpretācija — autors atlasīja notikumus un modeļus, kuri, viņaprāt, vislabāk raksturo "ekstrēmumu laikmetu".

Saņēmība un kritika

Grāmata tika plaši apspriesta un kļuva par nozīmīgu 20. gadsimta interpretāciju. To slavēja par plašu ģeogrāfisko un tematisko pārklājumu, argumentu skaidrību un nepieciešamību domāt par periodizāciju. Tajā pašā laikā kritiķi norādīja uz vairākām vājākajām vietām:

• daži uzsvēra iespējamu eiropocentrismu un nepietiekamu uzmanību Āzijas un Āfrikas iekšējām attīstības dinamikām;
• citi uzskatīja, ka Hobsbawms dažreiz pārāk vispārināti noraida kultūras un mākslas inovatīvos virzienus;
• kritika tika vērsta arī pret teleoloģisku lasījumu — ideju, ka vēsture tuvojas noteiktam, neizbēgamam gala punktam.

Nozīmīgums

"Ekstrēmumu laikmets" ir nozīmīga grāmata gan akadēmiskajai vēstures diskusijai, gan plašākai lasītāju auditorijai. Tā piedāvā noderīgu argumentu kopumu, kā saprast 20. gadsimta dramatiskās pārmaiņas, un iedrošina lasītājus kritiski izvērtēt lielos ideoloģiskos stāstus par komunismu, kapitālismu un nacionālismu.

Kur lasīt tālāk

• Hobsbauma iepriekšējās grāmatas (The Age of Revolution, The Age of Capital, The Age of Empire) sniedz dziļāku ieskatu 19. gadsimta periodizācijā un kontekstā;
• kritiskie raksti un recenzijas par "The Age of Extremes" palīdz salīdzināt Hobsbawma interpretācijas ar citu vēsturnieku viedokļiem;
• lai paplašinātu skatījumu, ieteicams lasīt arī darbus par postkoloniālo vēsturi, aukstā kara politiku un globālo ekonomiju 20. gadsimtā.

Grāmata ir pieejama vairākās valodās un tiek plaši citēta gan akadēmiskajā literatūrā, gan populārajā vēstures diskursā par 20. gadsimtu. Tā joprojām kalpo par pamatu diskusijām par to, ko nozīmē "ekstrēmums" un kā vēsture jāperiodizē, lai vislabāk atspoguļotu cilvēku pieredzi 20. gadsimtā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir ekstrēmisma laikmets?

J: Pret ko Hobsbawms ir skeptisks?

J: Kā Hobsbawms dēvē laika posmu no Pirmā pasaules kara līdz Padomju Savienības sabrukumam?

J: Kas bija "garais 19. gadsimts"?

J: Kādas citas grāmatas Hobsbawms sarakstīja, kas ir saistītas ar "Laikmetu galējībām"?

K: Kāds bija grāmatas "The Age of Extremes" apakšvirsraksts, kad tā tika publicēta ASV?

J: Ko Hobsbawms komentēja grāmatā "The Age of Extremes"?

Meklēt pēc burta