Ķīniešu valoda ir hanu-tibetiešu valodu dzimtas atzars. Tai ir simtiem vietējo valodu, no kurām daudzas nav savstarpēji saprotamas. Lielākas atšķirības ir kalnainajos dienvidaustrumos. Ir septiņas galvenās grupas: Mandarīnu, vu, min, sjaņu, ganu, hakku un jue. Taču tiek veikti papildu pētījumi.

Galvenās grupas un izplatība

  • Mandarīnu — izplatīta Ziemeļķīnā, plaši balstīta mūsdienu standarta valodā; ietver Pekinas, Tianjinas un daudzus Centrālās un Rietumu Ķīnas dialektus.
  • vu — galvenokārt Austrumķīnā (Žejiangas provincē), pazīstama ar sarežģītu toņu un sandhi sistēmu (piemēram, Venzhou un Šanhajas reģioniem pieder šīs grupas dialekti).
  • min — izplatīta Fujjanas un Taivana piekrastē; ietver daudz atšķirīgu pašpietiekamu šķirņu (Min Nan, Min Dong u.c.) ar saglabātiem vidusķīniešu elementiem.
  • sjaņu (Xiang) — galvenokārt Hunan provincē; dalās uz veco (archaic) un jauno Xiang, atšķiras pēc sākuma līdzskaņu un toņu attīstības.
  • ganu — galvenokārt Dzjansu un Jiangxi robežreģionos; savieno iezīmes starp mandarīnu un hakku grupām.
  • hakku — izplatīta Dienvidaustrumu Ķīnas kalnu grēdās un diasporā; pazīstama ar stabilitāti un atsevišķām fonoloģiskām iezīmēm, kas atšķir to no apkārtējiem dialektiem.
  • jue (Yue) — galvenokārt Guangdong provincē un Guangxi austrumos; ietver kantoniešu un citus pietiekami atšķirīgus dialektus, kas saglabā vidusķīniešu galīgos līdzskaņus -p, -t, -k.

Fonoloģija un toņi

Ķīniešu šķirnes visvairāk atšķiras savā fonoloģijā (skaņas), bet tām ir līdzīgs vārdu krājums un sintakse (gramatika). Dienvidu šķirnēm parasti ir mazāk sākuma līdzskaņu, bet biežāk ir saglabāti vidusķīniešu galīgie līdzskaņi. Visās ir toņi. Ziemeļu šķirnēm ir mazāk toņu. Daudzām ir toņu sandhi (biandao). Zhejiang piekrastē un Guangdong austrumu daļā ir vieni no sarežģītākajiem modeļiem.

Praktiski runājot, toņu skaits un raksturs atšķiras starp grupām:

  • Mandarīnu dialekti — parasti 4 pamata toņi (ar papildus vāji izrunātu "neitrālo" toni), taču dažos reģionos toņu sistēma var būt nedaudz atšķirīga;
  • Yue (jue), piemēram, kantoniešu — tradicionāli tiek aprakstīti 6 līdz 9 toņi (atkarībā no klasifikācijas, iekļaujot ieejošos toņus, kas saistīti ar vidusķīniešu galīgajiem līdzskaņiem -p/-t/-k);
  • Min un Hakka — var būt 6–8 toņi, daļēji saglabājot vidusķīniešu tonalitātes un ierobežojumus;
  • Wu (vu) — dažos dialektos, piemēram, Šanhajā, toņu uzvedība ir īpaši kompleksa: formāli var būt mazāk atšķirīgu 'citation' toņu, jo dominē spēcīgs toņu sandhi, kas maina toni atkarībā no vārdu virknēm;
  • Xiang un Gan — toņu skaits un raksturs mainās atkarībā no apakšgrupas, dažas formas saglabā vecākas fonoloģiskas iezīmes.

Toņu sandhi un fonoloģiskie procesi

Toņu sandhi — toņu pārveidošanās, kad zilbes sastāvā veido frāzes — ir ļoti izteikta daudzos dienvidu dialektos. Piemēram:

  • mandarīnā ir ierobežoti sandhi noteikumi (piem., vārda "bu" izrunas izmaiņas pirms citiem toņiem vai "yi" sandhi ar skaitļiem);
  • Wu un Min reģionos sandhi var ietekmēt gandrīz katru zilbi frāzē, padarot atsevišķu vārdu citāta tonī mazāk informatīvu salīdzinājumā ar to, kā tonis parādās teikumā;
  • Dažos dialectos (piem., Venzhou) sandhi uzvedība ir tik sarežģīta, ka dialektu runātāji bieži spēj saziņā izmantot tikai kontekstu vai citus pazīmes.

Standarta ķīniešu un rakstītā valoda

Standarta ķīniešu valodas pamatā ir Pekinas dialekts. Tās vārdu krājums ir balstīts uz mandarīnu grupu, bet gramatika - uz literatūru mūsdienu rakstītajā tautas valodā. Tā ir Ķīnas oficiālā valoda, viena no četrām Singapūras oficiālajām valodām un viena no sešām Apvienoto Nāciju Organizācijas oficiālajām valodām.

Rakstītā ķīniešu valoda, izmantojot hanzi (ideogrammas), nodrošina noteiktu vienotību starp dažādām runas šķirnēm — cilvēki no atšķirīgiem dialektu reģioniem var lasīt to pašu rakstīto tekstu, pat ja runas forma ir ļoti atšķirīga. Taču rakstība neatspoguļo tieši visas dialektālās fonētiskās atšķirības, un daudzas vietējas leksikas un izteiksmes formas nav rakstītas vai ir grūti atšifrējamas bez īpašiem lokalizētiem ierakstiem.

Valodas statusa, sociolingvistika un nākotne

Savstarpēja nesaprotamība starp galvenajām ķīniešu grupām liek daudziem lingvistiem uzskatīt tās par atsevišķām valodām, ne vien dialektiem, taču politiski un kultūras kontekstā tās parasti dēvē par dialektiem. Sociolingvistiski svarīgi faktori:

  • Valsts politika un izglītība — Standarta ķīniešu plaši tiek mācīta skolās, kā rezultātā daudziem jauniešiem pilsētās vietējais dialekts zaudē vietu ikdienas saziņā;
  • diaspora — ķīniešu kopienas Dienvidoāzijā, Dienvidaustrumāzijā, Amerikas un Eiropas reģionos bieži saglabā savus reģionālos dialektus (piem., Hokkien/Min Nan, Cantonese vai Hakka);
  • dokumentācija — daudzi reģionālie dialekti ir labi dokumentēti, bet vēl daudz šķirņu paliek neizpētītas vai nav pietiekami aprakstītas;
  • revitalizācija — vietējās kopienas un akadēmiskie centri dažviet strādā pie dialektu saglabāšanas, mācību materiālu un mediju ražošanas lokālajās šķirnēs.

Vēsturiskais konteksts un pētniecība

Ķīniešu dialektu daudzveidība ir rezultāts ilgstošām migrācijām, ģeogrāfiskiem barjeriem, vietējo valodu ietekmēm un laika gaitā notikušām fonoloģiskām pārveidēm, kas cēlušās no vidusķīniešu (Middle Chinese). Mūsdienu lingvistika joprojām pārskata klasifikācijas — jaunu ģenētisku un areālu pētniecību rezultātā tiek precizētas robežas starp grupām un izceltas apakšgrupas. Liela uzmanība tiek pievērsta arī toņu attīstībai, sandhi fenomenu mehānismiem un saiknei starp runas un rakstītās valodas vienībām.

Īsumā — ķīniešu dialektu ģeogrāfija ir sarežģīta un dinamiska. Lai gan daudzu reģionu runātāji lieto vienotu rakstīto sistēmu un daļēji kopīgu vārdu krājumu, fonoloģiskās atšķirības (īpaši toņu un līdzskaņu sistēmās) padara šos reģionālos veidus par unikālām, bieži savstarpēji nesaprotamām runas formām ar nozīmīgu lingvistisko un kultūras vērtību.