Jozefs Kripss (dzimis 1902. gada 8. aprīlī Vīnē, miris 1974. gada 13. oktobrī Ženēvā) bija austriešu diriģents un vijolnieks, kas īpaši pazīstams ar savām interpretācijām Klasiskajā un Agrīnromantiskajā repertuārā, sevišķi Mocartam un Bēthovenam.
Agrā dzīve un izglītība
Kripss dzimis ebreju ģimenē. Viņš studēja mūziku Vīnē un bija Eusebija Mandičevska un Feliksa Veingartnera skolnieks, kas deva viņam stingru muzikālo pamatu gan vijoles spēlē, gan partitūras analīzē. No 1921. līdz 1924. gadam viņš strādāja kā Veingartnera asistents Vīnes Tautas operā, darbojoties kā repetitors un kormeistars; šī pieredze nostiprināja viņa operdiriģenta iemaņas.
Kariēra pirms kara
Pēc Vīnē gūtās pieredzes Kripss turpināja karjeru kā orķestra diriģents. No 1926. līdz 1933. gadam viņš bija Karlsrūes orķestra diriģents, pēc tam 1933. gadā atgriezās Vīnē, kur strādāja kā Volksoper diriģents. No 1935. gada viņš kļuva arī par Vīnes Mākslas akadēmijas profesoru, un no 1935. līdz 1938. gadam viņš regulāri uzstājās Zalcburgas festivālā, nostiprinot reputāciju kā viens no ievērojamākajiem Austrijas diriģentiem.
Padomju laiks un bēgšana no Austrijas
1938. gadā, kad Austrijā ieņēma varu nacionālsociālistiskais režīms (anšluss), Kripss, tāpat kā daudziem ar ebreju izcelsmi, nācās pamest valsti. Lai gan viņš bija pieņēmis Romas katoļu ticību (Romas katolis), viņa ebreju izcelsme padarīja dzīvi bīstamu un ierobežoja iespējas strādāt. Viņš pievērsās darbam ārzemēs un strādāja Belgradā, bet, kad Dienvidslāvija iesaistījās Otrajā pasaules karā, viņa profesionālā dzīve tika sagrauta — kara laikā Kripss darbojās ārpus mūzikas, strādājot, piemēram, pārtikas rūpnīcā, lai izdzīvotu.
Pēckara atgriešanās un atjaunotā karjera
1945. gadā Kripss atgriezās Austrijā un bija viens no nedaudzajiem diriģentiem, kam tika ļauts strādāt, jo viņš nebija sadarbojies ar nacistu režīmu. Viņš bija pirmais, kurš pēc kara diriģēja Vīnes filharmoniķiem, kā arī ātri atgriezās Zalcburgas festivālā, kur diriģēja Mocarta operu "Dons Žuans", simbolizējot Zalcburgas muzikālā dzīves atdzimšanu.
No 1950. līdz 1954. gadam Kripss bija Londonas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents; šajā laikā viņš nostiprināja starptautisku reputāciju. Vēlāk viņš vadīja Bufalo filharmonijas orķestri un ilgu laiku bija saistīts ar Sanfrancisko simfonisko orķestri (no 1963. līdz 1970. gadam), kur ieņēma galveno diriģenta amatu. Savu pirmo uzstāšanos Koventgārdenā viņš sniedza 1963. gadā, bet 1966. gadā debitēja Metropolitēna operā. No tā brīža viņš tur regulāri atgriezās kā viesdiriģents.
1970. gadā Kripss pieņēma amatu Berlīnē, kļūstot par Berlīnes Vācu operas (Deutsche Oper) diriģentu, un no 1970. līdz 1973. gadam viņš bija arī Vīnes simfoniskā orķestra galvenais diriģents. Šajos amatos viņš turpināja interpretēt plašu repertuāru un ietekmēt jauno paaudzi mūziķu.
Stils, ieraksti un mantojums
Kripss bija pazīstams ar skaidru, muzikālu partijas lasījumu, uzmanīgu tempa izjūtu un lojālu attieksmi pret partitūru. Viņš atstāja nozīmīgus ierakstus, īpaši ar Vīnes un Londonas orķestriem, un viņa interpretācijas joprojām tiek augstu vērtētas klasisma repertuārā. Pēc nāves 1974. gadā viņu atceras kā vienu no svarīgākajiem 20. gadsimta austriešu diriģentiem, kura darbība palīdzēja atjaunot un uzturēt Eiropas koncertdzīvi pēc kara postījumiem.
Kripss nomira Ženēvā, Šveicē, 1974. gadā.
Ģimene
Arī viņa brālis Henrijs bija mūziķis. Viņš emigrēja uz Austrāliju, kur diriģēja orķestri Adelaidē. Pēc tam viņš atgriezās Londonā, kur bieži diriģēja Vīnes vieglo mūziku. Abi brāļi atstāja pēctecību gan reģionālajā, gan starptautiskajā mūzikas dzīvē.
