Mērija Robinsone (īru: Máire Mhic Róibín;[1] dzimusi 1944. gada 21. maijā) bija pirmā sieviete Īrijas prezidente, kura amatu ieņēma no 1990. līdz 1997. gadam. Viņa bija akadēmiķe, advokāte un Īrijas Senāta locekle no 1969. līdz 1989. gadam. Robinsone ir dzimusi Ballinā, Kounija Meijā (County Mayo). Viņas interese par sabiedrisko taisnīgumu un cilvēktiesībām attīstījās gan studiju gados, gan akadēmiskajā darbībā; vēlāk viņa apvienoja akadēmiskās un juristes prasmes ar politisko darbību un starptautisko humanitāro darbu.
Politiskā karjera un ievēlēšana par prezidentu
1990. gada prezidenta vēlēšanās viņa uzvarēja Fianna Fáil pārstāvi Braienu Lenihanu un Fine Gael pārstāvi Ostinu Keriju (Austin Currie), kas bija pirmā reize, kad Fianna Fáil zaudēja prezidenta vēlēšanās. Viņas kampaņa uzsvēra cilvēktiesības, sociālo taisnīgumu un modernizāciju Īrijas sabiedrībā, un Robinsone kā prezidente ieviesa plašāku publisku dialogu par diskriminācijas, nabadzības un dzimumu līdztiesības jautājumiem.
Prezidentūras laiks — prioritātes un ietekme
Kā prezidente viņa strādāja pie valsts tēla modernizācijas, paplašināja prezidenci kā institūciju, kas aktivizē sabiedrisko dialogu par cilvēktiesībām un iekļaušanu, un bieži reprezentēja Īriju starptautiskajos forumos. Viņas prezidences laikā īpaša uzmanība tika pievērsta sieviešu tiesībām, nabadzības mazināšanai un minoritāšu iekļaušanai. Robinsone bija pazīstama ar atklātību, starptautisko redzējumu un aktīvu sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām.
Pāreja uz ANO un starptautiskā darbība
Četrus mēnešus pirms pilnvaru termiņa beigām viņa atkāpās no prezidenta amata, lai uzsāktu piecu gadu pilnvaru termiņu Apvienoto Nāciju Organizācijā kā ANO augstā komisāre bēgļu jautājumos. Faktiski Robinsone kļuva par ANO Augsto komisāri cilvēktiesību jautājumos (United Nations High Commissioner for Human Rights) un šo amatu pildīja no 1997. līdz 2002. gadam. Šajā postenī viņa pievērsās starptautiskām cilvēktiesību problēmām, iekļāva dialogu par izmantojamiem mehānismiem cilvēktiesību aizsardzībai un plaši darbojās jautājumos, kas saistīti ar sieviešu tiesībām, vardarbības seku novēršanu un starptautisko tiesiskumu.
Turpmākā aktivitāte un starptautiskās organizācijas
2002. gadā Robinsone kļuva par Oxfam International goda prezidenti. Starptautiskās Juristu komisijas sanāksmē viņa parakstīja Džohjakartas principus, kuri skar seksuālās orientācijas un dzimuma identitātes cilvēktiesību aspektus, un no 2008. līdz 2010. gadam viņa bija Starptautiskās Juristu komisijas priekšsēdētāja. Pēc ANO amata viņa turpināja darboties kā starptautiska cilvēktiesību un klimata taisnīguma aizstāve — dibināja un vadīja iniciatīvas, kas saista cilvēktiesības ar klimata pārmaiņu ietekmi, kā arī piedalījās vairākos globālos forumos un padomos.
Atzinības, goda tituli un mantojums
Robinsone ir saņēmusi daudzas starptautiskas atzinības, piešķirtus goda doktorātus un apbalvojumus par ieguldījumu cilvēktiesību un attīstības jautājumos. Viņas vadība kā Īrijas pirmajai sievietei prezidenta amatā, vēlāk kā ANO cilvēktiesību augstajai komisārei un vēlākās aktivitātes starptautiskajās organizācijās nodrošināja būtisku ietekmi uz cilvēktiesību un sociālās taisnīguma jautājumu virzību gan Īrijā, gan pasaulē.
Personīgā dzīve
Robinsone ir privātpersonai tuva figūra: viņa ir precējusies ar Nicholas Robinsone (Nicholas Robinson) un ģimenē ir bērni. Viņa turpina izteikties un darboties globālajos jautājumos, it īpaši tiem, kas skar cilvēktiesības, dzimumu līdztiesību un klimata taisnīgumu.
Kopumā Mērija Robinsone tiek atzīta par pārmaiņu veicinātāju, kura pārkāpa tradicionālās robežas politiskajā dzīvē un izmantoja savas pozīcijas, lai akcentētu cilvēktiesību un sociālās taisnīguma nozīmi nacionālajā un starptautiskajā politikā.

