Mary Robinson

Fons

Mērija Robinsone dzima kā Mērija Terēze Vinifreda Burka (Mary Therese Winifred Bourke) Ballinā, Mejao grāfistē, 1944. gadā, un bija divu ārstu meita. Burku dzimta Mayo dzīvoja jau kopš trīspadsmitā gadsimta. Viens no senčiem bija vadošais Īrijas Nacionālās zemes līgas Mayo un Īru republikāņu brālības aktīvists; tēvocis, sers Pagets Džons Burks (Paget John Bourke), pēc tiesneša karjeras koloniālajā dienestā saņēma karalienes Elizabetes II bruņinieka ordeni; savukārt vēl viens radinieks bija Romas katoļu mūķene.

Robinsons saņēma toreizējā Dublinas arhibīskapa Džona Čārlza Makkvaida atļauju studēt Dublinas Trīsvienības koledžā (Trinity College, TCD); tolaik Romas katoļiem baznīcas noteikumi aizliedza studēt TCD bez īpašas atļaujas, ko sauca par dispensu. Kādreiz TCD neļāva studēt katoļiem. Divdesmit gadu vecumā viņa tika iecelta par koledžas tiesību zinātņu profesori.

Karjera Seanad Éireann

1969. gadā viņa tika ievēlēta par vienu no Trīsvienības koledžas trim Seanad Éireann locekļiem.

Viņa cīnījās:

• par sieviešu tiesībām piedalīties zvērināto tiesas sēdēs,
• atļaut sievietēm palikt civildienestā arī pēc laulības noslēgšanas,
• par kontracepcijas legālu pieejamību.

Viņa bija arī vairāku Senāta/Oireachtas komiteju locekle:

• Apvienotā EK sekundāro tiesību aktu komiteja (1973-1989)
• Sociālo lietu apakškomitejas priekšsēdētājs (1977-1987).
• Juridiskās komitejas priekšsēdētājs (1987-1989)
• Apvienotā komiteja laulības šķiršanas jautājumos (1983-1985)

1982. gadā Leiboristu partija izveidoja koalīcijas valdību ar Fine Gael. Daudzi gaidīja, ka Robinsons kļūs par ģenerālprokuroru, taču leiboristu partijas līderis tā vietā izvēlējās nezināmu, jaunu vecāko padomnieku Džonu Rodžersu. Neilgi pēc tam Robinsone atkāpās no partijas, protestējot pret Angloīrijas un Īrijas vienošanos, viņa paziņoja, ka, noslēdzot vienošanos, bija jāapspriežas ar Ziemeļīrijas unionistu politiķiem.

1989. gadā Robinsons nolēma nepretendēt uz atkārtotu ievēlēšanu Senātā. Gadu vēlāk viņa piekrita kļūt par pirmo leiboristu kandidāti uz prezidenta amatu un pirmo sievieti prezidenta vēlēšanās, kas bija tikai otrās prezidenta vēlēšanas kopš 1945. gada, kurās sacentās trīs kandidāti.

Viens no pilsoņu birojiem (saukts par "bunkuriem"). Dublinas korporācija tos pretrunīgi uzcēla Wood Quay, kas bija viena no vislabāk saglabātajām vikingu vietām pasaulē. Robinsons sniedza juridisku atbalstu neveiksmīgās kampaņas vadītājiem, lai glābtu šo vietu.

Prezidenta vēlēšanas

Citu partiju kandidāti

Galvenā opozīcijas partija Fine Gael nebija labi organizēta. Viņi riskēja ar to, ka par tās kandidātu kandidēs bijušais premjerministrs Garrets Ficdžeralds (bet viņš jau divus gadus bija teicis "nē"), tad viņi uzaicināja Pīteru Bariju (Peter Barry), kurš jau iepriekš bija gatavs kandidēt, bet viņam pietrūka pacietības un viņš vairs nebija ieinteresēts. Partijas trešā izvēle bija bijušais cīnītājs par pilsoniskajām tiesībām Ostins Kerijs (Austin Currie), jaunais TD un bijušais ministrs Braiena Folknera (Brian Faulkner) Ziemeļīrijas varas dalīšanas izpildvarā 1973.-1974. gadā.

Fianna Fáil izvēlējās Tánaiste un aizsardzības ministru Brian Lenihan. Lenihans bija populārs un plaši uzskatīts par humoristisku un inteliģentu. Tāpat kā Robinsons viņš bija veicis liberālas politikas reformas. Piemēram, 1960. gados viņš atcēla cenzūru. Viņu uzskatīja par gandrīz drošu uzvarētāju prezidenta vēlēšanās. Vienīgais jautājums, kas tika uzdots, bija, vai Robinsons pārspēs Keriju un ierindosies otrajā vietā.

Taču Fianna Fáil premjerministrs Čārlzs Hohijs nebija populārs, un leiboristu partijas līderis Diks Springs kļuva populārāks.

Vēlēšanu kampaņa

Kampaņas laikā cilvēki uzzināja, ka tas, ko Lenihans bija stāstījis draugiem privāti, liecina, ka viņš publiski melojis par 1982. gada Dáil Éireann atlaišanu.

Lenihans noliedza, ka būtu izdarījis spiedienu uz prezidentu, bet pēc tam tika iesniegts ieraksts ar interviju, ko viņš iepriekšējā maijā bija sniedzis pēcdiploma studentam un kurā viņš runāja par mēģinājumiem izdarīt spiedienu. Lenihans apgalvoja, ka, "ņemot vērā vecās atmiņas", viņš neesot izdarījis spiedienu uz prezidentu un intervijā ar studentu esot kļūdījies. Taču valdība draudēja, ka šis jautājums tiks noraidīts.

Lenihans tika atbrīvots no Tánaiste un aizsardzības ministra amata.

Lenihan joprojām izdevās uzvarēt pirmajā skaitīšanā. Vienotajā pārskaitāmo balsu sistēmā Austin Currie tika izslēgts, un viņa otrās izvēles balsis tika ieskaitītas. Lielākā daļa no tām bija par Robinsonu. Lenihans kļuva par pirmo Fianna Fáil prezidenta amata kandidātu vēsturē, kurš zaudēja prezidenta vēlēšanās. Robinsons kļuva par prezidentu.

Prezidentūra

Robinsone bija populāra prezidente, un pirms viņa nāves 2002. gadā Braiens Lenihans teica, ka viņa bija labāka prezidente nekā viņš jebkad būtu varējis būt. Viņa bieži apmeklēja Lielbritāniju un kļuva par pirmo Īrijas prezidenti, kas apmeklēja karalieni Elizabeti II Bekingemas pilī. Viņa atzinīgi novērtēja Lielbritānijas karaļnama augstāko amatpersonu vizītes, īpaši Velsas prinča vizīti Áras an Uachtaráin. Vienā no braucieniem uz Belfāstu viņa tikās ar vietējo parlamenta deputātu Geriju Adamsu (Gerry Adams), Sinn Féin priekšsēdētāju. Ārlietu ministrs Diks Springs (Dick Spring), kurš bija Leiboristu partijas līderis, privāti ieteica viņai nesatikties ar Adamsu. Tomēr valdība oficiāli neiesaka viņai nesatikties ar viņu, tāpēc viņa uzskatīja, ka būtu nepareizi, ja vizītes laikā nesatiktos ar vietējo parlamenta deputātu, un tika nofotografēta, publiski paspiežot viņam roku. Dažādo vizīšu laikā Ziemeļīrijā viņa faktiski regulāri tikās ar visu partiju politiķiem, tostarp ar Deividu Trimblu (David Trimble) no Ulsteras unionistu partijas un Džonu Hūmu (John Hume) no Sociāldemokrātu un leiboristu partijas.

Čārlzs Hohijs nomira, viņai nepatīkot, pat neļaujot viņai uzstāties ar svarīgu BBC Dimbleby lekciju. Haughey pēcteči Taoiseach amatā Albert Reynolds (Fianna Fáil, 1992-1994), John Bruton (Fine Gael, 1994-1997) un Bertie Ahern (Fianna Fáil, 1997-1997) nekad neslēpa savu apbrīnu par viņas darbu. Brutons un Aherns centās panākt, lai viņa kļūtu par Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto cilvēktiesību komisāri.

Augstais cilvēktiesību komisārs

1997. gada 12. septembrī Robinsons kļuva par Apvienoto Nāciju Organizācijas Augsto komisāru cilvēktiesību jautājumos, dažas nedēļas pirms tam ar Īrijas politisko partiju piekrišanu atkāpjoties no prezidentūras, lai varētu ieņemt šo amatu. Laikrakstos rakstīts, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas ģenerālsekretārs Kofi Anans (Kofi Annan) lūdzis viņu kļūt par sabiedrisko aktīvisti.

Robinsone bija pirmā Augstā cilvēktiesību komisāre, kas apmeklēja Tibetu - viņa devās uz Tibetu 1998. gadā. Savas darbības laikā viņa kritizēja Īrijas atļauju sistēmu imigrantiem, kas nav ES pilsoņi, un kritizēja nāvessoda piemērošanu Amerikas Savienotajās Valstīs. Lai gan sākotnēji viņa bija paziņojusi par savu nodomu strādāt tikai vienu četru gadu termiņu, pēc Annana aicinājuma viņa pagarināja termiņu par gadu, kas ļāva viņai kā ģenerālsekretārei vadīt 2001. gada Pasaules konferenci pret rasismu, rasu diskrimināciju, ksenofobiju un ar to saistīto neiecietību Durbanā, Dienvidāfrikā. Robinsones kā Augstās komisāres amata pilnvaru termiņš beidzās 2002. gadā.

Trīsvienības koledža

Robinsones kundze ir divdesmit ceturtā Dublinas Universitātes kanclere un pirmā sieviete.

Vecākie

2007. gada 18. jūlijā Johannesburgā, Dienvidāfrikas Republikā, Nelsons Mandela, viņa sieva Graça Machel un Desmonds Tutu sapulcēja pasaules līderu grupu, lai ar savu gudrību, neatkarīgu vadību un godīgumu palīdzētu risināt dažas no pasaules vissarežģītākajām problēmām. Nelsons Mandela paziņoja par šīs jaunās grupas "The Elders" izveidi savā 89. dzimšanas dienā teiktajā runā.

Arhibīskaps Tutu būs vecāko priekšsēdētājs. Šīs grupas dibinātāju vidū ir arī Graça Machel, Kofi Anans, Ela Bhatt, Gro Harlem Brundtlande, Džimijs Kārters, Li Zhaoxing, Mary Robinson un Muhameds Junuss.

The Elders neatkarīgi finansēs dibinātāju grupa, kurā ietilpst Ričards Brensons, Pīters Gabriels, Rejs Čemberss, Maikls Čemberss, Bridgeway Foundation, Pams Omidjārs, Humanity United, Eimija Robbins, Šaši Rūja, Diks Tarlovs un Apvienoto Nāciju Organizācijas fonds.

Būdama prezidente, viņa parakstīja divus ļoti svarīgus likumprojektus, par kuriem cīnījās visas savas politiskās karjeras laikā.

1. Likumprojekts, lai pilnībā liberalizētu tiesību aktus par kontracepcijas līdzekļu pieejamību,
2. Likums, kas pilnībā dekriminalizēja homoseksualitāti un atšķirībā no Lielbritānijas un daudzviet citur pasaulē tajā laikā paredzēja pilnīgi vienādu piekrišanas vecumu, vienādu attieksmi pret heteroseksuāļiem un homoseksuāļiem. No 2006. gada 6. līdz 9. novembrim viņa piedalījās starptautiskajā sanāksmē par Džohjakartas principiem Indonēzijā.